"Daudz grūtāk nekā izskatās." Ādažu skolēni uz savas ādas izmēģina parasportu
Teju 10 000 Latvijas bērnu katru dienu dzīvo realitātē, ko citi bieži nepamana. Cilvēkiem ar kustību traucējumiem katra diena ir kā klusais varoņdarbs — tā prasa milzīgu drosmi, spēku un neatlaidību, kas bieži vien paliek neredzama apkārtējiem. Lai skolās stiprinātu empātiju, cieņu un spēju ieraudzīt cilvēku un viņa vajadzības, starptautiskās programmas "I’m Possible" ietvaros, Latvijas Paralimpiskā komiteja šodien Ādažu vidusskolā aizvadīja savu pirmo nodarbību, kuras laikā skolēni tika iesaistīti sēdvolejbolā, ratiņtenisā un paravieglatlētikā.
Starptautiskās Paralimpiskās komitejas projekts "I’m Possible" ("Es to spēju") iedvesmo cilvēkus jau vairāk nekā 40 valstīs visā pasaulē. Tagad šai kustībai pievienojusies arī Latvija, un Ādažu vidusskola bija pirmā, kas pieteicās dalībai.
Ar praktiskām nodarbībām ir iespējams ne tikai parādīt skolēniem, kas ir parasports, bet arī kopīgi piedzīvot iekļaušanas spēku un saprast, ka empātija un savstarpējs atbalsts ir vērtības, kas ikvienam ļaus justies piederīgam.
Projektam var pieteikties ikviena izglītības iestāde, uzņemoties nozīmīgu lomu izpratnes veicināšanā par paralimpisko sportu.
Dzīve ar kustību traucējumiem nav vienkārša — tā prasa vairāk enerģijas, pacietības un spēka, nekā daudzi spēj to aptvert, secina bērni. "Tas ir grūtāk nekā izskatās. Daudz grūtāk," tā atzīst Ādažu vidusskolas skolēns Andris.
"Es pati nodarbojos ar volejbolu, un tad, kad izmēģināju spēlēt, sēžot uz dibena, man likās, ka tas ir ļoti grūti. Jo nevari viegli pārvietoties, lekt pakaļ bumbai."
Arī Ādažu vidusskolas skolniece Marta atzīst, ka sportot, ja ir kustību ierobežojumi, ir sarežģīti. "Es nezinu, kā viņi to iemācās. Jo vajag lielu spēku," teic Marta.
Taču pats svarīgākais, ko projekts māca: cilvēcisku sapratni un gatavību pieņemt.
"Šīs nodarbības māca mūsdienu bērniem to, ka jāpieņem cilvēki, kas ir atšķirīgi, māca pieņemt un iejusties cita cilvēka ādā. Un saprast to, kā jūtas cilvēki, kuri ir citādāki, bet netiek pieņemti sabiedrībā."
Skolēns Vestards savukārt uzskata, ka skolēni ir ļauni, nepieņem cilvēkus ar kustību ierobežojumiem. "Manuprāt, tas ir noderīgi mūsdienu paaudzei, pamācīt viņus," savas domas pauž Vestards.
"Mācību satura ietvaros mēs runājam par iekļaujošu vidi, dažādiem cilvēkiem, bet ko nozīmē teorētiski apgūt? Ja ir iespēja praktiski izbaudīt, redzēt un runāt ar iedvesmojošiem cilvēkiem, kuriem tā ir ikdiena, tad tas ir labākais veids, kā izglītot sabiedrību."
Skolas, kas izvēlas šo programmu, izvēlas veidot paaudzi, kurai rūp pārliecināti Paralimpiskās komitejas pārstāvji.
"Lai saprastu, izzinātu, cik esam dažādi, kādām grūtībām ejam cauri, pat nenojaušot. Un saprast, ka kustība, redze – ir privilēģija, ko varam zaudēt jebkurā mirklī. Un tad ir iespēja dzīvot tālāk, citādāk, bet ne sliktāk. Un sasniegt savus mērķus."
Ādažu vidusskolā šodien viesojās arī Latvijas titulētākais paralimpietis Aigars Apinis, stāstot un iedvesmojot skolēnus ticēt saviem spēkiem.
"Šī kustība vairāk dos iespējas saprast parasporta vērtības, ko darām. Cik viegli vai grūti, ka nekad padoties nevar. Mūsu vide paliek draudzīgāka. Un uz ielas vairāk tādu cilvēku. Nebūs tā, ka uz ielas bērns redz ratiņkrēslu un mammai prasa: "Kas tas?": un mamma rauj bērnu aiz rokas un velk prom, ka tikai kaut kas nepielīp. Nē, nelīp. Tāpēc vajag šādus skolas projektus. Stāstīt, lai bērni nebaidītos."
Paralimpiskās kustības kodols ir vienkāršs, bet ne vienmēr visiem saprotams: tas māca drosmīgi nest savas cīņas, apņēmību, atbalstīt citam citu, un vienlīdzību, kas nav tikai vārds, bet gan rīcība.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
