Dokumentālo īsfilmu cikls "Ārsti": Irina Evansa

Viņa aizmidzina un pamodina slimnieku. Anestezioloģe – Irina Evansa. Sāpes viņas apziņā nav pelnījis neviens cilvēks. Viņa nevērtē un nenosoda. Stingri stāv uz zemes un ar raksturu un darba spējām kļuvusi par vienu no vadošajām valstī.

Viņai ir bail palikt neinteresantai un sadegt savā profesijā, kā to ir izdarījuši citi ārsti. Spēcīgākās sāpes nav fiziskas, bet gan netaustāmās – prātā un dvēselē. Izveidojot sāpju centru un palīdzot pacientiem viņa sev rod gandarījumu. Bet ko tas prasa no viņas pašas?

Pacienta dzīvība ir anesteziologa nevis ķirurga rokās

Evansa ir gan anestezioloģe, gan algoloģe. Anesteziologa darbs paredz pacientu iemidzināt un tam nodrošināt narkozi – tā, lai ķirurgs var veikt operāciju, bet pacients neko nejūt. Viņam jāguļ komfortablā pozīcijā, bet jāpamostas viegli miegainam un bez sāpēm, neraugoties uz operācijas nopietnību. Daktere uzsver – nepieļaujamas ir situācijas, par kurām nereti tiek dzirdēts, ka pacients operācijas laikā ir atmodies vai pēc tās viņu moka sāpes.

Viņa pastāsta, ka anestezioloģija pašreiz ļoti attīstās tā saucamā reģionālā anestēzija. Tas nozīmē, ka anesteziologs pacienta ķermenī var atrast nervu, kas atbild par konkrētu ķermeņa daļu, blakus tam ievadīt medikamentu, un šī ķermeņa daļa nesāpēs. Tas ļauj pacientam pēc operācijas nedot narkotiskās vielas, pretsāpju līdzekļus. "’Es vienkārši izdaru mazu dūrienu, un pacients neko nejūt,’’ teic Evansa.

Tāpat anesteziologs ir tas, kurš visas operācijas laikā seko līdzi pacienta stāvoklim un rūpējas par nepārtrauktu atsāpināšanu. Daktere šeit norāda, ka pacienti pēc operācijas visbiežāk pasakās tieši ķirurgam par labi paveikto operāciju, kas neradīja nekādas sāpes. Anesteziologs paliek "’ēnā’’.

"’Bet anesteziologs ir tas ārsts, kurš, kamēr jūs guļat, seko līdzi sirdsdarbībai, asinsspiedienam, plaušām, lai smadzenēs būtu skābeklis, jo bez tā nevar dzīvot. Patiesībā pacienta dzīvība ir anesteziologa rokās. Ķirurga rokās ir orgāni,’’ norāda Evansa.

Lasi vēl: Aizliegtais rokaspulkstenis, svilināta āda un Mīnotaura labirints – viena diena 1. slimnīcas operāciju nodaļā

Algologs – sāpju ārsts

Savukārt "’algos’’ latīņu valodā nozīmē "’sāpes’’. No tā izriet – algologs ir sāpju ārsts. "’Ja pacientam sāp, viņš griežas pie mums, mēs izmeklējam. Esam arī izveidojuši [Rīgas 1. slimnīcā] Sāpju centru, kur strādājošie speciālisti par sāpēm zina daudz. Tas ļauj pacientam neiet no ārsta pie ārsta, lai noskaidrotu, kas ir pie vainas,’’ stāsta Evansa.

Daktere norāda, ka sāpju ārstēšanā ļoti svarīgi ir sāpes lokalizēt jeb noteikt sāpju rajonu. Tam Sāpju centrā sagatavotas cilvēka ķermeņa kontūras, kas līdzinās bērnībā iecienītajām krāsojamajām lapām. Pacients paņem lapu un iekrāso to vietu vai vietas, kuras viņam sāp. Savukārt pēc tam svarīgi noteikt sāpju līmeni – tas nepieciešams, lai varētu izvērtēt, vai noteiktā ārstēšana palīdz.

No abiem rādītājiem ir atkarīga gan ārstēšanas metode, gan kvalitāte. Kā arī no svara ir tas, vai pacients pats jau kaut kā ir mēģinājis mazināt sāpes.

Pamatā ir trīs sāpju ārstēšanas metodes – fizioterapija, medikamenti un blokādes. Evansa atzīst, ka nereti pacienti atnāk un kategoriski atsakās lietot medikamentus problēmas mazināšanai. Tāpat ir gadījumi, kur medikamentu lietošanai pacients piekrīt, bet neseko ārsta norādījumiem, piemēram, no divām dienā noteiktajām tabletēm izdzert tikai vienu.

Maģiskās kāpostu lapas pāri pārbaudītai ārstēšanai

Taujāta, kāpēc cilvēki labāk izvēlas sāpes ciest, nevis lietot medikamentus, Evansa stāsta: "’Sāpes ir nikna lieta. Sāpes mūs noārda, ja ir ilgstošas. Bet pacienti domā, ka tablete ir sliktāka. Varbūt viņš izlasa zāļu aprakstu, kur vienmēr rakstīts to sastāvs un iespējamās blakusparādības, kas var būt, piemeŗam, vienam no 1000. Bet mēs esam tik gudri, ka izlasām, un, ja mums kaut kas tur nepatīk, izlemjam zāles nelietot.’’

Daktere norāda, ka gados jauni cilvēki, iespējams, var sāpes kādu laiku paciest, bet gados vecākiem cilvēkiem tās kļūst hroniskas. Ja sāpes novēro ilgāk nekā trīs mēnešus, tās hronificējas. Te svarīgi saprast, ja atsakās dzert medikamentus un ļauj sāpēm dzīvot, līdz tās kļūst hroniskas, ķermenī "’pieslēdzas’’ citi, daudz sliktāki mehānismi. Piemēram, sāpes sāk izplatīties arī uz citām ķermeņa vietām. Un sāpes var kļūt tik neizturamas, ka cilvēks nonāk smagā depresijā.

"’Tad jau vairs ar vienu medikamentu un ārstēšanas veidu vairs netiksim galā. Līdz ar to ir ļoti svarīgi pareizi lietot medikamentus un ticēt ārstiem,’’ uzsver Evansa, piebilstot, ka jāatceras – viens ārstēšanas veids neizslēdz otru.

Vienlaikus ir arī pacienti, kuri labprāt padodas medicīnai – viņi pielieto medikamentozo terapiju, fizioterapiju un blokādes. Ārstēšanas rezultāts ir labs, bet pacients atnāk un saka: "’Ko jūs tur mani ārstējat?! Es pieliku kāposta lapu pie muguras, un man viss pārgāja!’’

"’Mēdz būt arī tā. Mēs visi domājam, ka esam gudri. Visu lasām internetā. Ir arī pacienti, kas izlasa kādu labu piedāvājumu, piemēram, par "’trīcošu’’ gultu, kas atvieglo sāpes, visiem ļoti labi palīdz. Jautājot, cik tāda maksā, atklājas – 2000 eiro. Bet nevar ticēt reklāmai. Mēs [ārsti] esam tie, kas pielieto pasaulē atzītas ārstēšanas metodes,’’ uzsver Evansa.

Vaicāta, vai nav skumji dzirdēt, ka pacients vairāk tic tautas metodēm nevis ārsta paveiktajam darbam, algoloģe nevilcinoties teic – nav! "’Mums ir prieks, ka cilvēks izveseļojas. Nav vispār nekādu nepatīkamu sajūtu. Ir prieks, ka cilvēkam ir labāk, bet vienlaikus nāk arī smiekli par viņa pārliecību. Un mēs esam redzējuši visdažādākos cilvēkus.’’

Ārsta pienākums ir pacientam ticēt

Nereti mēdz teikt – latvietis jau neies otram izrādīt, ka viņam ir slikti, tostarp cietīs sāpes. Daktere Evansa pastāsta – ja kāds pacients grib izlikties stiprāks nekā ir, tas ir ārsta uzdevums tomēr no pacienta "’izvilkt’’ patiesību. Vienlaikus ārsts nedrīkst apšaubīt pacienta stāstīto – ir jātic viņa sūdzībām.

"’Parasti pacients ārsta priekšā neko netēlo – ģimenes priekšā gan varbūt kaut ko. Sāpes cilvēku ietekmē vispārēji: ģimenē, sociālajā un darba vidē. Sāpes ir ļoti nikna lieta. Parunājot ar pacientu nedaudz ilgāk, var izvilkt visu, kas nepieciešams. Jo kas tevi uzklausīs, ja ne ārsts? Šādās sarunās var uzzināt ne tikai to, kas cilvēkam fiziski sāp, bet arī dažādus dzīves notikumus,’’ skaidro algoloģe.

Daktere arī piekrīt vaicājumam – vai tas nozīmē, ka bez anesteziologa un algologa pienākumiem jāpilda arī psihoterapeita. "’Absolūti. 50 procentiem pacientu paliek vieglāk tikai izrunājoties. Pacientam jāsaprot, ka ārstam jāstāsta viss. (..) Es parasti prasu: "’Pēc kāda notikuma sāpes parādījās?’’ Daži izstāsta, citi nē.’’

Diemžēl Evansas novērojumi rāda – visbiežāk Sāpju centrā ierodas vecāka gadagājuma cilvēki, kuri jau cieš no hroniskām sāpēm. Jauni pacienti parasti nāk jau sāpju parādīšanās brīdī. Daktere uzsver – jo ilgāk problēma tiek vilkta garumā, jo grūtāk būs to labot.