Dzierkaļu ģimene: Mēs kļūstam arvien lielāki, stiprāki un varenāki

Ar daļu no kuplās Dzierkaļu saimes TV3 Ziņas tikās Ziedoņdārzā, Rīgā. Uz galvaspilsētu viņus atdevuši Dziesmu un deju svētki, kuros dejo mamma Aija ar meitu Sabīni. Ģimene jau kādu laiku pārcēlušies uz dzīvi Latgalē, tēva Jāzepa dzimtajā Salnavā.

"Pēkšņi nāca tāda iespēja nopirkt ļoti lielu māju, ko sauc par muižu, un tad mēs visi pārvācāmies tur, sapratām, ko mēs te mētāsimies pa vienam. Vēl interesanti tas, ka tā muiža ir skolas ēka, kurā kādreiz mācījos, ja teiktu pirms 30 gadiem, ka es dzīvošu skolā, kurā kādreiz mācījos, to pat iedomāties nevarētu. Tā kā dzīve ir pārsteigumu pilna," teic Aija un Jāzeps.

Pirms četriem gadiem Dzierkaļi saņēma "Latvijas Lepnuma" balvu nominācijā "Dižģimene". Aija un Jāzeps izaudzinājuši ne tikai paši savas deviņas atvases, par vecākiem viņus sauc krietni lielāks bērnu pulks, gan adoptētie, gan audžubērni –  kuriem Dzierkaļi devuši māju siltumu un mīlestību. Cik viņu kopā ir? Jāzeps smej, ka tad jāņem talkā rakstāmais un kalkulators: "Mēs ar katru gadu kļūstam lielāki, stiprāki, varenāki un resnāki – jā, un arī bērni nākuši klāt, pašreiz trīs jauni audžubērni ar mums dzīvo, gan arī mazbērni nākuši klāt."

Atskaites punkts ir ģimenes lielās kopāsanākšanas svētkos. "Otrās pusītes, tas jau arī pie saviem pieskaitās, nu jā, tad sanāk, kādi 40. Nu uz Ziemassvētkiem, jā, bet uz Jāņiem tikko mums bija 60. Nu jā, tur neskaitīsim, bet arī tie visi savējie. Mazāk jau arī nekļūst, tikai vairāk, un visi arī grib turēties kopā un brauc un ņem savus draugus līdzi," teic Aija un Jāzeps.

"Jāņos vienmēr ir ļoti liels pasākums, ļoti sportisks pasākums, visi esam kopā, sportojam, un cilvēki, kas ir draugi, atnāk un vaicā, kā jums tas izdodas, ka trīs dienas no vietas tāda fiziska slodze, un pēc tam vakarā vēl pie ugunskura pasēdēt un atpūsties, ļoti sirsnīgs un ģimenisks pasākums," norāda Katrīna.

"Mums ir sadalīts pa dienām – ir futbols, volejbols, florbols, stafete, individuālie visādi uzdevumi, ne tikai sports, arī kaut kādi jautājumi," stāsta Sabīne.

Dzierkaļiem aktīvs dzīvesveids ir pašsaprotama lieta, visi brāļi spēlējuši hokeju. Jaunākais no viņiem  – Mārtiņš – šā gada pasaules hokeja čempionātā Latvijas izlasei palīdzēja kaldināt bronzu. Tas bija neaizmirstams notikums visai ģimenei – ikkatrs juta līdzi!

"Viņi ir mana pati lielākā motivācija, kāpēc es spēlēju izlasē, jo es varu teikt, ka es to daru viņiem, tas ir pats pirmais, jo visādi ir gājis pa šiem gadiem, un tagad ir tie lielākie panākumi, kad visi cilvēki to zina, bet šis nav pirmais gads, kad es spēlēju izlasē," pauž Mārtiņš.

Izcīnītā bronza Latvijai nozīmēja zeltu, to līdz kaulam varēja just hokejistu sagaidīšanas pasākumā pie Brīvības pieminekļa. Mūsējo pašaizliedzība, drosme un neatlaidība neatstāja vienaldzīgu nevienu.

Bet ko tas prasījis no vecākiem – izaudzināt hokejistu? Aija un Jāzeps saka: "Primāri jau jāaudzina tas cilvēks no mazotnes, puika vai meitene – par cilvēku. Par kārtīgu cilvēku, par krietnu cilvēku, par stipru cilvēku, tam jau nav nozīmes, kurā jomā viņš aizies. Laikam jau attieksme pret darbu, laikam tas vārds "mācīt" arī neiederas. Es tā par sevi atceros, mani tētis arī nekad tā baigi nemācīja, ne arī centās mācīt, viņš vienkārši strādāja."

Vecāku lielākais gandarījums redzēt, ka bērniem savā starpā ir tuvas attiecības: "Viens pie otra turas, atbalsta, kontaktē, ir arī kaut kādas domstarpības šad un tad, bet tas operatīvi tiek atrisinātas. Viss kā dzīvē, nav nekas gludi."

"Kad maziņi bijām, gan plēsušies esam, gan strīdējušies, gan kāvušies, bet pats galvenais, ka mēs visi viens otru mīlam, lai vai kas būtu bijis. Nav jautājumu par to," teic Mārtiņš.

Vēl nedēļu, līdz 12. jūlijam, TV3 aicina pieteikt savus līdzcilvēkus labo darbu stāstiem, lai tie uzmirdzētu svinīgajā "Latvijas Lepnuma" godināšanas ceremonijā. Tā notiks Latvijas Republikas proklamēšanas dienā, 18. novembrī.

"Es tiešām zinu daudzas lielas, stipras, kārtīgas, labas ģimenes, ar ko valsts var lepoties, tiešām! Šajā brīdī viņas var celt saulītē!" pauž Aija.