Uz saturu

Dziesmu un deju svētkiem gatavojas Kiršteini – ģimene, kurā ikviens kaut reizi ir bijis saistīts ar šiem svētkiem

Kiršteini dzied, dejo, spēlē dažādus mūzikas instrumentus un svētku skatēm gatavo arī citus. Šajā ģimenē ikviens kaut reizi ir bijis saistīts ar Dziesmu un deju svētkiem.

2018. gada 11. februārī 10:33

Ar Kiršteiniem tiekamies zīmīgā vietā – Brocēnu kultūras namā. Šeit muzikālā ģimenē uzaugusī Una ātri vien attīstījusi gan dziedāt, gan arī dejotprasmi un vēl aizvien aizvada lielāko daļu savu brīvdienu. Likumsakarīgi, arī viņas vīrs ar mūziku bijis uz tu. Viņš spēlējis visus, izņemot stīgu-lociņu, mūzikas instrumentus. Kiršteinu ģimenes jaunākās atvases Kristaps un Lelde bērnību pavadījuši gan šī kultūras nama aizkulisēs, pacietīgi vērojot savus vecākus, gan arī nedaudz vēlāk, sekojot viņu paraugam – uz skatuves. Dalība Dziesmu un deju svētkos šajā ģimenē ir neatņemama dzīves sastāvdaļa.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

"Tā ir tā emocionālā puse, tas pārdzīvojums, vai nu stāvot Dziesmu svētku estrādē, kad tie tūkstoši cilvēku uz estrādes kāpnēm, vai pretī vēl ir skatītāji, kuri to visu tver. Viņi gaida no mums to skaisto priekšnesumu, to skanējumu. Vai arī tad, kad es dejoju, tas arī bija viens skaistums. Tas nekas, ka bija grūti lēkt un skriet uz laukuma, bet tas gandarījums pēc tam svētkos, koncertā, tas ir neaprakstāms, un to neviens cits nevar izdzīvot kā pats," stāsta Una Kiršteine.

Lelde un Kristaps ir apveltīti ar lielu talantu. Viņi dzied, dejo un ir pat spēlējuši dažādus mūzikas instrumentus orķestrī. Abiem šī būs dalība jau sestajos Dziesmu un Deju svētkos, bet nu ģimene tajos pirmo reizi piedalīsies atsevišķi, katrs ar savu kolektīvu – mamma dejojot, bet jaunākās atvases – dziedot, tas esot viņu lielākais talants.

"Bērnudārzā es, šķiet, uzvarēju visos konkursos, kur vien varēja uzvarēt. Izņemot vienu gadu, tad Kristaps uzvarēja, bet principā mums konkurentu nebija, kamēr mēs bērnudārzā mācījāmies," lepojas Lelde Kiršteine.

Tomēr ne vienmēr jauniešu pārstāvētajiem kolektīviem izdevās izturēt Dziesmu un Deju svētku skati, tādēļ tika meklēti citi ceļi. Piemēram, netiekot uz saviem pirmajiem svētkiem ar vietējo deju kolektīvu, Kristaps un Lelde tomēr piedalījās svētku koncertos ar popgrupu. Citā reizē – ar orķestri.

"Es pamazām sāku spēlēt pūtēju orķestrī. Bet es sāku kā šķīvju spēlētājs. Man vēl ir viena fotogrāfija, kur es esmu augumā ļoti maziņš un man rokās ir abi divi šķīvji, kas ir pa pusi mana ķermeņa. Tās bija manas pirmās gaitas orķestrī, bet es tiku uz Dziesmu svētkiem ar orķestri ar šķīvju sišanu. Es atceros, ka man pat toreiz bija, nu, nevis kauns, bet nedaudz neērti, jo visi spēlēja pūšamos instrumentus, bet man ir jāsit tas šķīvis. Bet tagad man tas liekas superīgi!" ar savu pieredzi dalās Kristaps Kiršteins.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Par lielāko Dziesmu un Deju svētku notikumu Lelde uzskata svētku gājienu. Savukārt par otru svētku dzīvi – nedēļu ilgo dzīvošanu ar kolektīvu. "Nu, tur ir droši vien ļoti daudz lietas, ko nedrīkst stāstīt skaļi, bet tie, kuri tajās skolās ir dzīvojuši, zina to, ka tur ir tas lielākais pasākums, kas nav koncerti, kas nav gājiens un viss pārējais. To, ka tur netiek pārāk daudz gulēts, droši vien arī visi zina, bet mēģinājumā visi ir laicīgi, viss mēģinājuma laiks tiek nodziedāts Mežaparka estrādē un neviens nečīkst," turpina Lelde.

Savukārt Kristapam skudriņu sajūtu svētkos dāvā kopīgā himnas dziedāšana. Šogad viņš nolēmis ne vien to izbaudīt pats, bet arī dāvāt iespēju citiem jauniešiem. Skatei un svētkiem Kristaps gatavo Ogres Valsts ģimnāzijas kori un ansambli. "Man liekas, tas ir tā kā ar kaut kādu sērgu, tu ar to saslimsti un tu bez tā vairs nevari, tev gribas un no tā vairs nevari atkāpties, un tas vienkārši nāk līdzi visu laiku. Tās sajūtas, vienu reizi noķerot, gribas vēl – tāds Dziesmu svētku adrenalīns, varbūt tā to varētu teikt."

Kiršteinu ģimenē, šķiet, ikviens kaut reizi ir bijis saistīts ar Dziesmu un deju svētkiem. Una pat atminas, kā viņas tēvs, būdams autobusa šoferis, izlīdzēja Brocēnu kolektīviem, vedot tos uz svētku norises vietām. Savukārt no Unas vecāsmammas ģimenē ir arī saglabājusies relikvija – vairāku paaudžu tautas tērps. Blūzītei ir teju simt gadu.

Lielāko gandarījumu Unai sniedz sajūta, ka vērtības, kas bija svarīgas viņas senčiem, ir svarīgas arī viņas bērniem, un tas, ka Dziesmu un Deju svētkos piedalīsies visi trīs. "Skrien, skrien skudriņas. Un tad tā viens uz otru saskatās, var redzēt, ir no tā pārdzīvojuma, emocionālā, mitrums acīs jauki," gandarījumu pauž Una.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Ziņo par kļūdu rakstā

Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.

Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!

Uzgaidiet...

Reklāma aizvērsies pēc 0 sekundēm