Ģērbtuves, duša un citas "riska zonas": kas par to teikts bērnu futbola treneru vadlīnijās
Turpinot aktualizēto tematu par seksuālo vardarbību bērnu sportā, skaidrojam, kāda ir Latvijas Futbola federācijas (LFF) pieeja, lai izskaustu šādu noziegumu riskus.
Bērnu tiesību aizsardzībai pēdējā laikā pievērsta pastiprināta uzmanība arī Latvijas Futbola federācijā. Pirms dažiem gadiem federācijā tapušas arī Bērnu tiesību aizsardzības vadlīnijas, tādas izstrādājuši arī atsevišķi futbola klubi. Bērnu tiesību aizsardzība ir arī viena no LFF Sociālās atbildības stratēģijas prioritātēm.
"Kā jebkurā sporta veidā arī futbolā nozīmīgas ir trenera un bērna attiecības, kurās no vienas puses, lai gūtu labu rezultātu jābūt savstarpējai uzticībai un cieņai, bet no otras puses, te ir jābūt skaidrām robežām, kur bērna drošībai ir jābūt primārai," intervijā "tv3.lv" atzīmē LFF Futbola sociālās atbildības speciāliste Alise Pētersone, kuras atbildības laukā ir arī bērnu tiesību jautājumi.
Aisberga neredzamā daļa
Viņa skaidro, ka pēdējo gadu laikā viņas redzeslokā nav bijuši seksuālas vardarbības gadījumi, kuros būtu iesaistīti treneri un jaunie futbolisti.
"Tomēr saistībā ar medijos izgaismoto gadījumu Latvijas basketbola vidē esam sapratuši, ka noteikti gribam veidot apmācību arī mūsu izlasēm, mūsu klubiem par to, kā atpazīt šo vardarbības veidu jau sākotnējā stadijā," skaidro Pētersone.
"Neizslēdzu arī to, ka, ja mēs par šo jautājumu sāktu runāt, kaut kas tāds varbūt arī uzpeldētu, jo cilvēks vienkārši atpazītu to situāciju, kādā varbūt šobrīd atrodas."
"Par seksuālās vardarbības problēmas izplatības apmēriem Latvijas bērnu sportā, domāju, mēs vēl tikai tuvākajā laikā uzzināsim. Jo, augot izpratnei par kaut kādām lietām, lēnām atklājas tā aisberga neredzamā daļa, kas varbūt ir atradusies krēslas zonā un par ko nav runāts."
Analizējot iepriekš aprakstīto gadījumu basketbolā, LFF pārstāve norāda, ka līdzcilvēki par to zināja: "Un jautājums ir, ko tu ar to būtu varējis darīt. Un man radās iespaids, ka arī te runa ir par zināšanu un izpratnes trūkumu, kādēļ apkārtējie pietiekami aktīvi neiesaistījās."
Vardarbības, tai skaitā seksuālās vardarbības, risku novēršanā bērnu sporta vidē viņa par vienu no galvenajiem uzdevumiem nosauc sabiedrības izglītošanu šajos jautājumos. Un tas attiecas gan uz bērnu treneriem, gan vecākiem un pašiem bērniem, gan pārējo sabiedrību.
"Arī es pati nepārtraukti turpinu izglītoties bērnu tiesību aizsardzības jautājumos. Un šobrīd jau ar iegūtajām papildus zināšanām redzu, kas mūsu LFF Bērnu tiesību vadlīnijās būtu papildināms. Un mēs to arī noteikti darīsim," uzsver federācijas pārstāve.
Mērķis nav kādam bakstīt ar pirkstu
Minētās vadlīnijas tika pieņemtas tikai pirms dažiem gadiem un šobrīd turpinās to ieviešanas process sporta skolās un futbola klubos, tāpēc to efektivitāti vēl esot pāragri vērtēt. Tomēr kā pozitīvo momentu viņa min, ka dokuments ir pavēris ceļu tālākām diskusijām par šiem būtiskajiem jautājumiem.
"Tas nav kārtējais dokuments, kura mērķis ir kādam bakstīt ar pirkstu un kādu kontrolēt. Tas ir arī pašu futbola klubu labā. Tas ir divvirziena rīks, kas no vienas puses sargā bērnu, bet no otras – ļauj pasargāt arī pašu organizāciju un tās reputāciju."
Stāstot par vadlīniju tapšanu, Pētersone skaidro, ka to izveidē par pamatu tika ņemta Eiropas Futbola asociāciju savienības UEFA bērnu tiesību aizsardzības politika (Child Safeguarding Policy), pielāgojot to Latvijas apstākļiem un videi. Dokumenta izstrādē tika iesaistīts gan juristu birojs, gan centra "Dardzedze" speciālisti.
"Devām viņiem lasīt, rediģēt dokumentu, bija kopīgas apspriešanas un saņēmām viņu ieteikumus."
"Mums ir daudz bērnu tiesību sargāšanā iesaistītu institūciju: bāriņtiesas, sociālie dienesti, policija, Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija. Un, raugoties sporta kontekstā, bieži vien gan paši bērni, gan vecāki un treneri reāli apjūk jautājumā par to, kā, par ko, kādās situācijās un kam ziņot."
Vienlaikus LFF pārstāve novērtē, ka ir ieviests bērnu uzticības tālrunis 116111, kur var saņemt speciālista padomu, kā konkrētā situācijā rīkoties.
Aizdomas par seksuālu vardarbību – zvans policijai
"Ja runa ir par gadījumu, kad vecāki jūt, kā tā ir vai nu seksuālā vardarbība vai kaut kas tamlīdzīgs, tad noteikti uzreiz ir jāvēršas policijā. Jo tiesībsargājošo iestāžu rīcībā ir nepieciešamie resursi, piemēram, psihologs, ko pieaicināt bērna nopratināšanā."
Runājot plašāk par vardarbības izplatību sabiedrībā, Pētersone uzskata, ka tā ir izplatīta problēma Latvijā gan ģimenes, gan darba vidē.
"Un cilvēki nereti baidās par to runāt, jo ir iesaistīti varas attiecībās, piemēram, ar darba devēju. Un cilvēkiem pietrūkst mehānismu vai zināšanu par to, kā šīs situācijas risināt un kur saņemt atbalstu. Bieži vien šādās situācijās tu esi viens."
"Kādreiz sāpināti un cietuši cilvēki bieži vien ir tie, kas turpina sāpināt citus. Mums vispirms ir jābūt atklātiem par to, kas notiek pašu dzīvēs, prātos un darbos. Es teiktu, ka ir jāsāk ar sevi, un, ja nepieciešams, ir jāmeklē palīdzība. Ja mums pašiem būs veselīga attieksme, spēsim pasargāt arī citus."
Pētersone noliedz, ka federāciju bērnu tiesību aizsardzības vadlīniju izveidei būtu pamudinājuši kādi konkrēti rupji pārkāpumi bērnu futbolā Latvijā.
"Sportā, īpaši komandu sporta veidos, ļoti bieži dzirdam, piemēram, kritiku par valodas lietojumu, teiksim, uzkliegšanu. Pie tā ir jāstrādā, ja gribam to mainīt. Pats no sevis tas nemainīsies," teic Pētersone, uzsverot preventīvā un izglītojošā darba nozīmi.
"Situāciju nevar uzlabot, vien kratot ar pirkstu un sakot trenerim, lai tā nedara. Ja ir kāda prakse, kas pastāvējusi gadiem, to nevar tik vienkārši mainīt. Ir jāizglīto, jāstrādā gan ar treneriem, gan bērniem un vecākiem."
Speciālistu uz pilnu slodzi
Citām organizācijām, kas strādā ar bērniem, Pētersone iesaka nodrošināt, ka tām ir savs bērnu tiesību aizsardzības speciālists. Un no viņas pieredzes raugoties, esot vēlams, ka tā ir pilnas slodzes pozīcija.
"Redzu daudzas lietas, ko vēl vajadzētu paveikt šajā jomā, piemēram, organizēt vairāk klātienes tikšanos ar vecākiem, ar klubu pārstāvjiem un treneriem, lai diskutētu par šiem jautājumiem, izglītotos, bet laika ir tik, cik ir," atzīst LFF sociālās atbildības speciāliste.
Viņa arī uzsver, ka svarīgi ir iedrošināt gan vecākus, gan bērnus ziņot, ja rodas kādas bažas vai aizdomas: "Pat ja beigās izrādīsies, ka pārkāpuma nav, ir vērtīgi to jautājumu analizēt. Ir svarīgi, ka bērni, vecāki un arī paši kluba darbinieki jūtas brīvi par to runāt."
"No katra gadījuma vai sūdzības izskatīšanas mēs varam mācīties un saprast, kas mūsu iekšējās procedūrās nestrādā vai strādā, lai ņemtu to vērā, atjauninot vadlīnijas."
Vēl viens speciālistes ieteikums ir redzamā vietā, piemēram, ģērbtuvēs, izvietot bērnu tiesību aizsardzības personas kontaktinformāciju.
"Mums šobrīd sabiedrībā ir tendence par konfliktiem vai problēmsituācijām uzreiz ziņot sociālajos tīklos. Bet, ja ir iesaistīti bērni, es aicinātu vecākus izturēties atbildīgi. Jo kādu problēmu uzreiz izziņojot publiski, pats bērns pēc tam reāli var piedzīvot traumu. Tāpēc ir jābūt zināšanām, kā to risināt, ja kaut kas tāds ir noticis."
Uz papīra un dzīvē
LFF Bērnu tiesību aizsardzības vadlīniju ieviešana dzīvē nozīmē arī to, ka par tām kursos tiek izglītoti futbola treneri. Vienlaikus esot arī jārēķinās ar reālo dzīvi un iespējām, ne visas dokumentā minētās rekomendācijas ir ieviešamas.
Piemēram, ir klubi, kuri nevar nodrošināt divu cilvēku klātbūtni treniņā, kā tas ir ieteikts. "Tā arī ir viena no tādām sāpīgām lietām, ka mums ir šis standarts, uz ko vajadzētu tiekties, bet kas ne vienmēr var tikt īstenots šeit un tagad," atzīst Pētersone.
"Izstrādājot šīs vadlīnijas es reizēm nonācu pie atziņas, ka no vienas puses uz papīra tā ir jābūt, lai gan saproti, ka tā nodrošināšanai reāli šobrīd trūkst resursu."
Tomēr grūtākais šajā jomā esot panākt pārmaiņas cilvēku domāšanā.
"Netrūkst arī cilvēku, kuru izpratnē bērnu tiesības ir bērnu visatļautība. Es aicinātu uz to raudzīties veselīgāk. Un izejot no tā, mēs arī veidojam procesu, kas nodrošina gan bērnu drošību, gan arī trenera efektīvu darbu," viņa rezumē.
Kas teikts LFF vadlīnijās par seksuālās vardarbības riskiem
Raksta turpinājumā ieskats LFF Bērnu tiesību aizsardzības vadlīnijās, izceļot punktus, kas saistīti ar seksuālās vardarbības riskiem, to atpazīšanu un novēršanu. Kas dokumentā par to ir teikts?
"Nepieciešamība pastāvīgi pievērst uzmanību bērnu aizsardzībai un pārkāpumu risku mazināšanai ir jāņem vērā it visās ar futbolu saistītās darbībās, sākot ar personāla atlasi, treneru un partneru meklēšanu, beidzot ar nodarbību un sacensību organizēšanu un vadīšanu," atzīmēts vadlīnijās.
Seksuāla vardarbība dokumentā ir definēta kā:
- bērna iesaistīšana seksuālās darbībās, ko bērns nesaprot vai kam nevar dot apzinātu piekrišanu;
- tā ietver arī nepiemērotas darbības vai situācijas, kam bērna attīstība vēl nav viņu sagatavojusi, kas ir ar likumu vai sabiedrības "tabu" pārkāpumus, vai lai varmāka saņemtu seksuālu stimulāciju vai apmierinājumu;
- tā var izpausties starp pieaugušo un bērnu, starp vecāku bērnu un jaunāku bērnu, vai kad cita persona pielieto spēku pret citu, neskatoties uz tās vecumu;
- tā var izpausties gan tiešos, gan netiešos seksuālos kontaktos (piemēram, skūpstīšana, dzimumakts, bērnu ķermeņa aizskaršana, zvani un ziņu sūtīšana, kas satur seksuāla rakstura informāciju, bērna iesaistīšana pornogrāfisku materiālu skatīšanā vai veidošanā, seksuālu darbību skatīšanā, bērna mudināšana uz seksuāli nepiemērotu uzvedību, attiecīgas leksikas lietošana, u.c.).
"Bērnu aizsardzība" vadlīnijās ir skaidrota kā Futbola federācijas pienākums nodrošināt, lai futbols būtu droša, pozitīva un patīkama pieredze visiem bērniem un, lai visi bērni būtu pasargāti no kaitējuma, tostarp ļaunprātīgas izmantošanas, spēlējot futbolu jebkurā statusā un jebkurā līmenī.
Saistībā ar iespējamu seksuālo vardarbību vadlīnijās minēti šādi riski:
- Fiziskā aprūpe: ģērbtuves, dušas un situācijas, kas saistītas ar tuvu fizisku kontaktu (piemēram, fizioterapija un citas procedūras), kas var radīt iespēju bērnu iebiedēt, neatbilstoši fotografēt vai filmēt un seksuāli izmantot.
- Braucieni ar nakšņošana: nakšņošanas braucieni var radīt daudzus potenciālus riskus, tostarp neatbilstošu uzraudzību, bērnu pazušanu, bērnu piekļuvi alkoholam vai neatbilstošām televīzijas pārraidēm, problēmas ar sociālo mediju izmantošanu un ļaunprātīgas izmantošanas iespējas, īpaši seksuālo vardarbību.
- Ciešas attiecības: komandas attiecības ar treneri un citu atbalsta personālu (piemēram, fizioterapeitiem un ārstiem) ir svarīgs un pozitīvs futbola aspekts. Tomēr, lai gan daudzi treneri veido ļoti spēcinošas attiecības, kas ir viņu aizgādībā esošo bērnu interesēs, var rasties arī iespējas ļaunprātīgi izmantot šo autoritāti un uzticību, un nodarīt kaitējumu bērniem.
"Neatbilstoša vai nekorekta uzvedība ārpus futbola aktivitātēm, neatkarīgi no tā, vai rīcība veikta individuāli vai kolektīvi, arī var pārkāpt šajās Vadlīnijās noteiktos principus un graut futbola vērtības (piemēram, nepiemērota informācijas satura ievietošana sociālajos medijos, privātas seksuālas aktivitātes ar bērniem)," atzīmēts dokumentā.
Dažas no rekomendācijām bērnu futbola treneriem, kas būtu minamas saistībā ar seksuālās vardarbības risku:
- Ir jāizvairās no darba vienatnē. Strādājot ar bērniem, vienmēr jābūt klāt vismaz diviem pieaugušajiem. Pieaugušajiem vienmēr vajadzētu strādāt atklāti, lai citi tos varētu redzēt, un vēlams kopā ar bērnu grupām, nevis viens pret vienu ar bērnu.
- Ja tiek sniegti medicīniski vai citi pakalpojumi, kas ietver fizisku kontaktu, bērniem jābūt tiesībām uz cita bērna vai pieaugušā klātbūtni pēc viņa izvēles.
- Antidopinga paraugu vākšanai no nepilngadīgajiem ir dažas īpašas prasības, kas jāievēro pārbaudes procedūras laikā. Sportisti, kuri ir nepilngadīgi, jābrīdina, ka viņi ir izvēlēti dopinga kontrolei pieaugušā klātbūtnē, un viņi var pieprasīt, lai viņu paraugu ņemšanas procedūras laikā klāt būtu viņu komandas biedrs. Ja nepilngadīgs sportists testēšanas laikā atsakās būt kopā ar savas komandas pārstāvi, tad, kad tiek ņemts urīna paraugs, lai novērotu dopinga kontroles darbinieka darbības, blakus dopinga kontroles ierēdnim ir jābūt lieciniekam.
- Bērniem nav jānodrošina personīgā aprūpe (piemēram, mazgāšana), ja viņi to var izdarīt paši.
- Ģērbtuves, dušas u.tml. vietas ir jāuzrauga, taču tā, lai tiktu nodrošināta bērnu privātuma aizsardzība. Kad bērni maina drēbes, ģērbtuvē var atrasties tikai pieaugušie, kuri ir atbildīgi par bērnu pieskatīšanu. Neviens cits (vecāki, svešinieki) nedrīkst atrasties ģērbtuvē, kad bērni pārģērbjas.
- Nakšņošanas laikā (piemēram, izbraukuma spēlēs un treniņnometnēs) bērni nedrīkst gulēt vieni ar pieaugušajiem vienā telpā, ja vien pieaugušais nav bērna radinieks, vai ja bērna vecāki vai aizbildņi ir norādījuši pieaugušajam rīkoties kā bērna likumīgajam pārstāvim.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
