"Gribētos, lai Latvija ir pārtikusi zeme." Ģimene pēc 12 gadiem Turcijā pārceļas uz Latviju
Latvija un Latvijai piederīgie ļaudis ir dažādi – arī to atgādina 18. novembris. Daudzās Latvijas ģimenēs šodien tika klāts svētku galds un tā tas jau gadiem notiek arī latvietes Skaidrītes Dzenes un turka Ozana Erdogana mājās – vienalga, vai viņi uzturas Latvijā vai rosīgajā Stambulā. Šī gada valstsvētki šai kuplajai ģimenei ir īpaši, jo šovasar, pēc 12 gadiem prombūtnē, viņi nolēmuši pārcelties uz Latviju.
Skaidrītes un Ozana četriem dēliem šis ir ne vien pirmais gads jaunajās mājās Rojā, bet arī pirmie valsts svētki, kurus viņi atzīmē Latvijā. Šodien trim vecākajiem puikām, uzticēts viens no 18. novembra atbildīgākajiem uzdevumiem – rūpīgi salikt un pie mājas īpašā vietā uzstādīt Latvijas karogu.
Tikmēr mamma visiem pagatavojusi svētku pusdienas – biešu zupu: "Turcijā biešu zupu neviens neēd. Un šī ir mūsu Latvijas zupa, sarkanā, ko mēs gatavojam visbiežāk tieši svētkos."
Lai gan ģimene pēdējos 12 gadus dzīvojusi tālu prom no Latvijas – Stambulā, kur Skaidrīte pims daudziem gadiem izvveidoja savu kosmētikas zīmolu, bet Ozans strādājis par ārstu, viņu saimē arī tur mītot, vienmēr latvietība celta īpašā vietā. Un mamma pārliecināta – to var bērniem iemācīt arī tālu prom esot.
"Es arī savus bērnus vienmēr mēģinu iesaistīt šajā svētku tapšanā, lai viņi pieliek roku. Pat, ja viņi vāra zupu, taisa pīrādziņus vai cep maizi, viņi garšo labāk, ja paši ir taisījuši. Varbūt kaut kas nav taisns vai perfekts, bet to viņi atcerās," pauž Skaidrīte.
Un tieši dažādas garšas, izrādās ir tās, kuras zēniem šobrīd asociējas ar Latviju, kuru viņi par savām mājās sauc vien četrus mēnešus: "Latvijā ir tās garšas, ko nevar aizmirst, piemēram, medus kūka, biežu zupa. Tās vispār Turcijā nav. Rasols – tas ir tas, ko es visvairāk gribētu, lai ir Turcijā. Ja zinu pēc bērnības. Tiešām liekas, ka pēc Latvijas garšo."
Tomēr ne visas Latvijas tradicionālās garšas puikām iet pie sirds: "Sēnes visas man negaršo. Jā, sēnes man negaršo, tā es varu pateikt. Man liekas tā siļķe kažokā ir tāds dīvains ēdiens, es it kā ēdu, bet man liekas ir tāds dīvains. Man arī siļķe kažokā negaršo. Es tam dodu no 10 vieninieku."
Bet, kas motivēja ģimeni pārvākties uz Roju un turpmāko dzīvi veidot šeit? Atbildes abiem ģimenes galvām uzreiz skaidras – viņi vēlas, lai puikas aug Latvijā un ceļ tieši Latvijas labklājību: "Skola labāka, mazāk klases, viņi varēs labāk latviski runāt šeit, mūzika, sports, man te patīk. Un arī karjera, universitātes šeit ir labas."
"Tā viņa teorija ir, ka Turcijā ir pietiekami daudz iedzīvotāju un pietiekami daudz bērnu, ka mums ir jāpacenšās priekš Latvijas. Tāpēc mums bija svarīgi ielikt šo mīlestību pret Latviju, viņu otro dzimteni, lai viņi šeit nejūtās, kā ciemiņi, lai viņi šeit ir savējie, vietējie," norāda Skaidrīte.
Tāpat kuplo ģimeni uz Latviju atsaukusi mūsu neskartā daba. Tas bijis arī iemesls, kādēļ par mājvietu izvēlēta Roja, kur mežs vijas ar Baltijas jūru. Šo salikumu ģimene aicina novērtēt katram latvietim: "Tai pašā Turcijā, jūra ir apbūvēta. Tur gandrīz nekur nav tā, ka vari būt pie jūras un mežā vienlaicīgi. Tur ir jūra un kafejnīca, jūra un ceļamala, viesnīca. Šis ir kaut kas tik ļoti unikāls."
Un šajā unikālajā zemē Skaidrīte un Ozans tagad savus dēlus centīsies izaudzināt par patriotiem un kriteniem ļaudīm: "Gribētos, lai Latvija ir pārtikusi zeme, kur visiem ir vienlīdzīgas iespējas. Un man tik svarīgi ir savus bērnus izaudzināt par labiem darītājiem, kas tālāk var dot citam. Nu, lai tu nedomā, ka tev vajag jaunāku mašīnu vai lielāku māju, bet to, ko tu labu vari izdarīt citiem, lai visiem būtu patīkama dzīvošana šādā zemē."
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
