Iļģuciema cietumā gandrīz 200 ieslodzītās sievietes svētkos priecē humoristi

Iļģuciema slēgtais cietums ir Latvijā vienīgā ieslodzījuma vieta sievietēm, tajā pašlaik sodu izcieš 193 ieslodzītās. Cietumā ir arī Mātes un bērna nodaļa, tajā bērni kopā ar savu mammu var dzīvot līdz pat četru gadu vecumam.

Te jau pusotru gadu cietumsodu izcieš ar Liene. Bāriņtiesa ļāva viņai uz ieslodzījumu vietu doties kopā ar dēliņu: "Es nevarēju iedomāties uz cietumu paņemt bērnu, tas likās tik traki, beigās es parunāju ar cilvēkiem, izrādās, nav tik traki, te ir atsevišķa nodaļa, kur atrodas tikai māmiņa ar bērniem, te nestaigā sveši cilvēki, te nevar trāpīt neviens no zonas. Bērns var iet uz mājām, redzēties ar savu omi, ar savu tēvu, nav tik traki, tomēr nav tik traki."

Kā Liene te nonākusi? Īsā atbilde – nedomājot par savas rīcības sekām. Iepriekš viņa jau bija saņēmusi "nosacīto" saistībā ar narkotiku apriti, tādēļ jau nākamais pārkāpums veda taisnā ceļā uz cietumu.

"Man bija grūta bērnība, man nebija nekādas formulas vai skaidrojumi, kas ir slikti vai kas ir labi, to es mācījos pati dzīves laikā. Bija tiesa, atnāca spriedums, un viss, lasu, tāda sajūta, ka dzīve beidzas. Es it kā sapratu, ka tas termiņš nav tik liels, kā citām, kas sēž pa 8 vai 15 gadiem. Bet man likās, es esmu tik jauna, ko es tur sēdēšu, ko es te darīšu," saka Liene.

Cietumā Liene apgūst profesionālo izglītību – apdares darbos, gan arī strādā. Vēl divus gadus sievietei būs jāpavada ieslodzījumā, un viņa apņēmusies brīvībā dzīvot citādāk kā līdz šim: "Vissvarīgākais, ko es sapratu no šīs vietas – kas tev ir apkārt. Cilvēki domā, ka visi draugi ir īsti, neskatās uz to, ka viņi dzer un lieto. Es iziešu, un izšķirošu tos cilvēkus, kuri ir man apkārt, jo viņi traucē dzīvot un iet tālāk. Tā dēļ, ka man ir bērns, es, protams, gribu, lai viņam viss būtu."

Cietumā īpaši domāts par to, lai notiesātās laiku šeit pavada saturiski jēgpilni.

"Mēs nodrošinām arī ne tikai profesionālo izglītību, bet arī prakses iespējas, pēc tam var iet strādāt un pelnīt arī savu naudiņu, maksimāli gatavoties strādāt ar sevi, lai atgrieztos sabiedrībā un neatgrieztos pie mums," saka Ieslodzījumu vietu pārvaldes priekšnieks Dmitrijs Kaļins.

Lai mudinātu ieslodzītās domāt par pārmaiņām savā personīgajā dzīvē, ar humoršovu viņas iepriecināt sieviešu dienā ieradās Ralfs Eilands un Kaspars Breidaks.

"Jāatceras, ka laimīgi cilvēki noziegumus neizdara, līdz ar to arī viņām kāds ir nodarījis pāri. Būšu godīgs, pirms dažiem teikumiem, kurus es teicu, man bija iekšējā pārbaude, paga, šito vispār drīkst teikt? Es teicu, paldies, ka atnācāt! Vai viņām vispār bija izvēle? Nu tādas dažas lietas bija, kas radīja to satraukumu lielāku," saka Breidaks.

"Neskatoties uz iemesliem, kāpēc cilvēks ir nonācis cietumā, man likās, ka ideālajā pasaulē tai ir jābūt vietai, kurā cilvēks rehabilitējas, kaut ko iemācās, atjauno spēkus sevī, lai pēc tam sabiedrībā iznāktu patīkamāks cilvēks starp mums visiem un atkal nepārkāptu likumu," saka Eilands.

Tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere norāda, ka cietumā svētki un smiekli ir retums, taču šādas iniciatīvas, ienes prieku ieslodzīto sieviešu dzīvēs: "Katrai sievietei ir savs dzīvesstāsts, un ļoti daudzas no viņām ir nākušas no tādiem apstākļiem, kuros viņas ir redzējušas tikai vardarbību un šausmas. Un tas vardarbības aplis bieži vien noslēdzas tā, ka arī pati cietusī persona kļūst vardarbīga. Cietums daudzām no viņām ir tā pirmā vieta, kur viņas saprot un dzird par cilvēkmīlestību, par savstarpējām rūpēm."

Tieslietu ministrija aicina brīvprātīgajā darbā pieteikties ikvienu, kurš jūt aicinājumu palīdzēt ieslodzītajiem ar dažādiem resocializācijas pasākumiem vai nodarbībām.