IZM: Rīgā 12 skolās bijuši gadījumi, kad skolotāji iesniedz atlūgumu Covid‑19 radītās spriedzes dēļ

Ko mēs esam novērojuši pie šīm attālinātām mācībām, ka dažam labam skolotājam vispār absolūti nav nekādas mērenības izjūtas, ņemot vērā esošo situāciju valstī. Eksperimentiem jāpērk kaut kādi mēsli, kas nav atrodami vispār lielākajā daļā veikalu, lai pēc tam visu to ko esi nopircis izlietu ārā, jo ne viņš dzeršanai, ne ēšanai paredzēts. Tad ir jāiet tur, jādara tas un tas, mēs ģimenē visi strādājam no rīta līdz vakaram. Kāda iešana kaut kur, ja papildus tam visam nāk līdzi katru dienu arī citas mācības, kas ir jāpilda mājās. Pēc pēdējām nedēļām spriežot vairs nav ideju ko uzdot bērniem. Es visu saprotu, cik darbu jālabo un tā tālāk, skolotāja darbs, bet tomēr gribu uzsvērt visus par un pret, ka daži darbi prasa laiku, kurš diemžēl ir tik cik viņš ir. Un nemaz nerunājot par to, ja mājās ir mazs bērnudārznieks. Viss kārtībā ar tām mācībām kur sēdi un pildi, lasi, atbildi uz jautājumiem, izdomā stāstu, uzraksti pārspriedumu utt. Bet nu šāda tipa darbi kad tiek uzdoti, gribas cauri sienai izskriet.
Visi gribam dzīvot, ne tikai skolotāji, visi gribam būt paēduši un dzīvot labos apstākļos. Nemaz negribas runāt par tiem vecākiem, kas iespējams ir palikuši bez darba, viņiem noteikti tagad ir visa vaļa fantāzijai nodoties tāda veida uzdevumu pildīšanā un domāšanā kopā ar bērnu. (šeit neiet runa par 15,16 gadīgiem jauniešiem) kad cilvēks nezin ko šodien un rīt varbūt ēdīs, tad eklase viņu sagaida uzdevums - lūdzu tagad eksperimentam nepieciešams ūdens termometrs, merkrūzes un vēl sazin kādas lietas, kas varbūt cilvēkam nav. Idiotisms, lai neteiktu vairāk. Lielie aizstāvji arī netrūkst protams, bet viss ko vecāki šobrīd varētu prasīt ir-lūdzu pieiet pie šīm mācībām ar mērenību,vismaz esošajā situācijā.