Māju sajūtu svešumā aizvietot nevar – Kļaviņu ģimenes iedvesmojošais stāsts par atgriešanos Latvijā

Antra un Klāvs iepazinās Lielbritānijas mazpilsētā Visbīčā – Klāvs tobrīd bija devies apciemot draugus, bet Antra bija ceļā pie māsas uz Ameriku. Sākās draudzība, kas ātri pārauga attiecībās, un drīz vien piedzima Olivers. Jaunieši savu ģimenes dzīvi izveidoja Visbīčā Kembridžas grāfistē, kur pavadīja teju astoņus gadus.

"Mēs pārsvarā strādājām vienkāršus darbus tur. Mēs strādājām rūpnīcās, fabrikās – tas bija diezgan nogurdinošs pasākums, kā tāds. Un arī nevarēja īsti neko izpausties, pilnveidoties. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc visu laiku skatījāmies atpakaļ. Jo arī tajā pilsētiņā, it kā droši, bet tajā pašā laikā tāda stagnācijā," norāda Klāvs.

Arī dzīvojot Visbīčā, ģimene saglabāja ciešu saikni ar Latviju – vienmēr devās vēlēt, skatījās Latvijas televīziju, sekoja līdzi aktualitātēm un arvien biežāk skuma pēc mājām un savējiem.

"Tad, kad jau bija divi bērni, tad man bija tā, es izaugu lielā ģimenē, no četru bērnu ģimenes es nāku, man likās – ak, Dievs, viņiem nav brālēnu, māsīcu apkārt, tās atmiņas, tā nebūs, man tas bija – un man tas iekšā ļoti sāpēja. Gribas to ģimeni, tas bija laikam vislielākais, pēc kā mēs skumām, pēc tās svētku sajūtas, pēc tās kopības," saka Antra.

"Mēs vienkārši nopirkām lielu busiņu, salikām visu iedzīvi, kaķi – bērni ar Antru atlidoja un es atbraucu lēnām ar busiņu," par atgriešanos Latvijā saka Klāvs.

"Tas pirmais gads bija tiešām "wow"! Visos svētkos mēs metāmies iekšā. Es ļoti spilgti atceros to 18. novembri, mēs arī pie māsas svinējām, gatavojām desertus Latvijas karoga krāsas, mēs braucām skatīties parādi, uguņošanu," stāsta Antra.

Viņa turpina: "Vienmēr  novembrī rodas siltuma, mājīguma sajūtas, kad gribas satikt visus savus mīļos, jo tuvojas arī Ziemassvētki. Tad daļēji iestājas tāds miers, jo ārā ir auksti, negribas tik ļoti pavadīt laiku. Man gribas būt ārā, jā."

Atbildot uz jautājumu, vai atgriešanās bijusi grūta un vai kādreiz nožēlojuši šo lēmumu, ģimene saka – nē, ne brīdi.

"Īstenībā šos darbus Latvijā var atrast ļoti ātri, un es neteiktu, ka tā alga būtu zema vai neatbilstoša. Viss ir atkarīgs no tā, cik cilvēks vēlas strādāt. Mēs virzāmies tajā mums vēlajām virzienā, teiksim tā. Neviens mērķis nav par augstu, neviena virsotne par zemu," saka Klāvs.

Antra viņu papildina: "Mums ir sava mājvieta, savā dzīvoklīti. Bērniem ir fantastiska skola, mēs joprojām esam kopā – visādas situācijas pārvarējuši, laimīgi un katru vakaru satiekamies un smaidām, kā tev pagāja šī te diena."

Viņa norāda arī uz citām lietām, kas esot svešumā pietrūkušas: "Šeit vasarā ir tik ļoti daudz bērni ārā. Šeit notiek, tā kā tas notika manā laikā – visi vakarā iet spēlēt paslēpes. Tur svešumā šo sajūtu, šo piedzīvojumu, 100% tur tā nav, kas ir tā, kā mums latviešiem sirsniņā iekšā, ko mēs esam pieraduši izdzīvot. Es tikai pilnīgi noteikti varu pateikt paldies Klāvam, ka viņš bija tas, kas teica: darām!"

18. novembrī Kļaviņu ģimene dosies pie Antras māsas svinēt Latvijas dzimšanas dienu, bet 17. novembri pavadīja Siguldas trasē. Pēdējos gados tā kļuvusi par viņu ikdienas vietu, jo Olivers trenējas kamaniņu sportā, un ģimene arvien vairāk pielāgojas viņa treniņu un sacensību ritmam.

"Es esmu patiesi lepna, ka man ir iespēja ar ģimeni būt daļai no šī sporta veida, jo savā ziņā, tas ir tas mantojums Latvijai, ko mēs dodam, tā ir vēsture, ko mēs veidojam. Man tiešām ir prieks, ka es ar savu ģimeni varu būt daļa no tā," teic Antra.

Latvijas dzimšanas dienā ģimenes novēlējums ir vienkāršs – vairāk drosmes, mazāk baiļu: "Lai valsts nebaidās un turpina iet uz priekšu, droši. Lai domā par tiem jauniešiem, mazāk kuļam par to, kas ir bijis, vairāk domājam par to, kā būs."