(Ne)vēlos bērnus – diskusiju pamatā bailes un nestabila pārliecība
Jau vairākas nedēļas ar kāpumiem un kritumiem sociālajos medijos vērojama diskusija par tēmu – (ne)vēlos bērnus. Tas, protams, arī raisījis asu viedokļu apmaiņu un nievājošu izteikumu plūdus. Taču, kas patiesībā slēpjas zem šī lēmuma, ko nozīmē audzināt negribētus bērnus, un kā turpmāk nepakļauties sabiedrības spiedienam?
Svarīgi! Šī raksta mērķis nav kādu nopelt vai jebkādā citā veidā aizskart, bet gan aicināt uz atvērtību viedokļu dažādībā, savstarpējo sapratni un konstruktīvu diskusiju.
Šī pasaule – pārāk nežēlīga, lai radītu bērnus
"’Varbūt kādreiz pārdomāšu, bet šobrīd bērnu laišana pasaulē šķiet vienkārši bezatbildīga,’’ par savu nostāju neradīt bērnus "’tv3.lv’’ stāsta Katrīna (vārds mainīts). "’Pasaulē ir pārāk daudz ciešanu, dzīve ir grūta, un es nevienam nenovēlu iet cauri šīm grūtībām. Ja mans bērns būtu nelaimīgs, ja es viņu nevarētu pasargāt, es to vienkārši nevarētu pārdzīvot.’’
Sieviete arī atklāj, ka ir viena no tiem, kas ar diezgan lielu paniku uztver vides jautājumus – ja normāla pasaule būs vēl tikai 30–40 gadus, kādā nākotnē dzīvos mūsu bērni? "’Manuprāt, būtu traki bērnam teikt, ka viņam jādzīvo nesakārtotā pasaulē, jo arī man nebija laika kaut darīt, lai viss kaut nedaudz mainītos – bija jāaudzina bērni… Man jau bija grūti. Un iedomājoties bērnu ar manu raksturu un mammu, kāds cilvēks esmu es… Tas ir pārāk nežēlīgi,’’ pārdomās dalās Katrīna.
Tiesa, viņa arī atzīst, ka saprot – kontracepcija nav simtprocentīgi droša, un, ja kādreiz bērniņš tomēr pieteiktos, aborts, visticamāk, nebūtu viena no apsvērtajām opcijām. "’Tādā situācijā man vajadzētu ļoti spēcīgu partneri un terapiju,’’ piebilst sieviete.
Taujāta, vai viņa jau ir ar kādu speciālistu runājusi par iespējamajiem zemūdens akmeņiem, kas patiesībā varētu slēpties zem pārliecības – nevēlos bērnus –, Katrīna stāsta – šādas sarunas nav bijušas, bet viņa tāpat nojauš atbildi. "’Droši vien tās ir kaut kādas bailes no atbildības. Tas nav tikai rūpēties par kādu. Tas nozīmē apzināti izlemt, ka kādam citam cilvēkam būs dzīve ar visām no tā izrietošajām sekām.’’
Pēc izpildīta "mājasdarba" to var saukt par apzinātu lēmumu
Klīniskā psiholoģe, psihoterapeite Inese Putniece "’tv3.lv’’ stāsta – viņai arī ir bijušas pacientes, kuras atnāk ar kādu attiecību problēmu un sarunu laikā atklāj, ka nevēlas bērnus. Un šeit matemātika ir pavisam vienkārša: ir pacientes, kas ar terapijas palīdzību savu lēmumu ir mainījušas, kā arī ir tādas, kas terapijas laikā savu pārliecību ir vēl vairāk nostiprinājušas.
Putniece norāda, ka viņas, kā terapeita, dziļākā pārliecība ir tajā, ka – ja cilvēks savā prātā ir soli pa solim "’izstaigājis’’ visus argumentus un ieskatījies sevī (kopā ar terapeitu vai citā veidā) jeb izpildījis "’mājasdarbu’’, tādējādi nonākot pie atziņas, ka tas ir viņa apzināts lēmums, tad to par tādu arī var saukt.
Taču šobrīd sociālajos tīklos novērojamajās diskusijās liela daļa cilvēku, kuri "’sacepas’’ un pavelkas līdzi viedokļu apmaiņai, patiesībā paši vēl ir gana svārstīgi savā lēmumā, jo, kā uzsver psiholoģe, tad, kad cilvēkam ir skaidrs viņa viedoklis, tas vairs nevienam nav jāpierāda. "’Es sēžu un klusēju. Un tā nav demonstratīva vai spītīga klusēšana, bet gan tas vienkārši nav temats, kas mani satrauc.’’
Psihoterapeite paskaidro – sociālajos tīklos vērojamās diskusijas par (ne)vēlēšanos radīt bērnus veicina abās viedokļu pusēs esošās bailes, kuras gan ne vienmēr ir apzinātas. "’Zem katra pārliecības ir savi iemesli, bet kopumā tas ir par bailēm, jo man pretī ir kāds, kurš uzdrīkstas paust pretējo, kas man nav saprotams, nav pieņemams un mani biedē. Tāpēc es otram metos virsū," stāsta Putniece.
"Mēs, cilvēki, tā vienkārši esam iekārtoti – bailes ir pamata izdzīvošanas emocija, bet diemžēl ir jautājumi, kuru radītās emocionālās reakcijas mūs vienkārši ieved purvā.’’
Viņa paturpina, paskaidrojot: "’Patiesībā aiz jebkuras kognitīvas rīcības vienmēr ir emocionāls motīvs. Cita lieta – vai es varu tam piekļūt tādā mērā, ka varu ieraudzīt kādu cēloņsakarību un varu to regulēt citiem saprotamā formā. Tas, ka mēs to varam, liecina par briedumu un arī kritisko domāšanu – kā pret viltus ziņām, tā arī pret sevi pašu. Tas nozīmē, ka es saprotu – es esmu autors savām domām, jūtām un rīcībām. Un tad mēs varam salikt kopā lielo bildi.’’
Piemēram, kāds Jānis mikroblogošanas vietnē "’Twitter’’ tev uzraksta kādu jēlību. Līdz šim esi juties savā pārliecībā spēcīgs, bet viņa komentārs tomēr tevi sašūpo. Kā norāda psihoterapeite, tas ir pirmais signāls uzdot sev jautājumu – kāpēc man ir šāda reakcija? "’Jautājums "’kāpēc’’ vienmēr sevī iekļauj ļoti lielu daļu atbildības, kas ir tas, ko mums ikvienam ir visgrūtāk uzņemties un pieņemt.’’
Kas var slēpties aiz lēmuma – nevēlos bērnus?
Runājot par iemesliem, kuru pamatā ir lēmums par nevēlēšanos radīt bērnus, viens no tiem var būt kāda trauma. Piemēram, sieviete atnāk pie psihoterapeita un stāsta – viņas mamma bijusi emocionāli distancēta, un tas sievietei radījis sajūtu, ka arī viņa saviem bērniem varētu būt tāda pati mamma. Un, tā kā viņa nezina, kā ir būt citādākai, sieviete pieņem lēmumu – man bērnu nebūs.
"’Kad cilvēks atnāk uz terapiju, mēs caur dažādiem jautājumiem saliekam kopā bildi un redzam, ka trauksmi veicina iedomas, ka cilvēks atkārtos savu vecāku pieredzi. Tā, strādājot ar sevi, citreiz parādās, ka cilvēka lēmums balstās sāpīgā pieredzē, kas rada pretēju reakciju – atteikšanos no bērniem ar mērķi izvairīties no negatīva scenārija,’’ stāsta Putniece.
Cits iemesls šādam lēmumam var būt personības brieduma trūkums. Tas nozīmē, ka, ja cilvēkam ir robežstāvokļa personība, viņu diezgan spēcīgi satricina arī ikdienišķi izaicinājumi. Šāds cilvēks arī diezgan viegli pakļaujas apkārt esošajai informācijai medijos, sociālajos tīklos, arī savstarpējās sarunās. Piemēram, jau ikdienas notiku satricināts, publiskajā telpā izdzirdot runas par klimata krīzi un citām pasaules problēmām, cilvēks pie sevis nodomā: "’Ārprāts! Es pats ar sevi netieku galā – kādi vēl bērni?’’
Tāpat cilvēku ar nenobriedušu personību var ietekmēt, piemēram, pēcdzemdību depresijas stāsti. Jā, bērnu audzināšana nav viegla, arī bērni ir dažādi, un, kā uzsver psihoterapeite, neviens nepiedzimst ar mītisko vecāku instinktu – vēlmi un vajadzību kļūt par vecākiem un prasmi bērnus aprūpēt.
"’Mēs par vecākiem kļūstam tikai tad, kad tas sāk notikt.’’
Līdz ar to pēcdzemdību depresija ir nopietna problēma, bet cilvēks ar robežstāvokļa personību izlasa kādas māmiņas pieredzes stāstu un pie sevis domā: "’Nekad dzīvē! Es tam neesmu gatavs un nevēlos iet cauri – man bērnu nebūs!’’
Putniece te gan atzīmē – no vienas puses tas pat ir saprātīgi, jo cilvēks jau iepriekš saprot, ka tam nav gatavs, nevis vispirms rada bērnus un tad nonāk pie šādas atklāsmes. Bet nav prātīgi savu gala lēmumu balstīt uz vēl līdz galam neatbildētiem jautājumiem – kāpēc es tā jūtos?
Kā arī aiz šī lēmuma var slēpties sabiedrības infantilizēšana – ne tikai Latvijā, bet pasaulē kopumā, uzsver psihoterapeite. "’Cilvēki kļūst arvien mazāk spējīgi uzņemties atbildību par saviem lēmumiem. Un te ir runa par spēju uzņemties atbildību pēc būtības. Kopumā mēs ar katru nākamo paaudzi bērnus audzinām ar ļoti lielu pietāti. Nesaku, ka bērni ir jāsit, bet brīžam tas aiziet tik tālu, ka mēs tos pat nedisciplinējam,’’ caur pārspīlējumiem situāciju raksturo psihoterapeite un piebilst: "’Arī speciālistiem brīžam liekas, ka mēs vairs nesaprotam, ko darām, jo te vairs nav runa par bērna rīcību, bet gan par pieaugušā uzdevumu mācīt bērnam regulēt viņa uzvedību visiem pieņemamā veidā.’’
Tad sabiedrības infantilitāte izpaužas kā – "’Es varu teikt visu, ko es gribu, uzvesties, kā es gribu, un man par to nekas nebūs, jo visi taču ir ļoti demokrātiski, pieņemoši, saprotoši, atbalstoši.’’ "’Un tad mēs, es atvainojos, bieži vien vērojam šo verbālo caureju, kas sociālajos tīklos ir ļoti labi redzama,’’ teic Putniece.
Ko nozīmē audzināt negribētu bērnu
Psihoterapeite paskaidro, ka, ja ģimenē, kurā vecāki bērnu nav gribējuši, tomēr bērns ienāk, viens no scenārijiem var būt – šādi vecāki būs emocionāli distanti, bet bērns jutīsies vientuļš un pamests. Putniece arī piebilst – šādi vecāki savu bērnu nemīl, jo viņi nespēj izpildīt visas trīs bērnu aprūpes sastāvdaļas: "’handling’’ (bērna fizisku turēšanu ar emocionālu piesaisti), "’holding’’ (fizisku turēšanu) un "’take care’’ (līdzjušanu, rūpes, iekšējā bērna pamošanās).
"’Šādi vecāki bērnam varēs izpildīt "’holdingu’’, varbūt arī "’hendlingu’’, jo tas būs iemācīts kādos kursos, bet viņi bērnam nevarēs iedot "’take care’’. Tas paredzētu, ka vecākam ir jābūt tik psihoemocionāli stabilam un nosvērtam, ka brīdī, kad bērnam ir panika, bailes, kāds dusmu afekts, sāpes – jebkas, kas ar viņu notiek, vecāks viņu nesūta prom, nenovēršas, nebēg, neatstumj. Bet gan iztur viņa emocijas, nodrošina mieru un pārliecību, ka viss ir labi, vecāks ir blakus, un kopā tiks visam pāri. Šādi vecāki to nespēj iedot pamatā,’’ paskaidro Putniece.
Šādi vecāki, visticamāk, ārēji visu darīs formāli, pareizi, bet būs ārkārtīgā pakāpē prasīgi pret bērnu un viņu audzinās pēc ļoti striktām, pārspīlēti stingrām disciplinēšanas metodēm ar spēcīgu pārliecību, ka tas ir labākais, ko viņi šim bērnam var dot.
"’Tur mīlestības nebūs ne grama.’’
Viņi pret savu bērnu būs ļoti prasīgi, frustrējoši, nespēs bērnu gratificēt. Visi bērna sasniegumi tiks uztverti vairāk vai mazāk kā kaut kas pats par sevi saprotams, un bērnam tiks teikts – varēja vēl labāk. Tas, savukārt, kļūs bērnam par traumu – viņš domās, ka nekas, ko viņš dara, nav pietiekami labs. Kas var novest pie tā, ka bērns mēģinās piepildīt vecāku gaidas un prasības, un "’mēs dabūsim "’pareizo’’ meitu/dēlu, kas tālākajā dzīvē cietīs no veģetatīvās distonijas simptomiem. Vai arī bērns zem šīs nastas absolūti sabruks, atmetīs visam ar roku un aizies ļoti destruktīvu ceļu,’’ iespējamos scenārijus ieskicē psihoterapeite.
Atgriežoties pie vecāku būšanas negribētiem bērniem, otrs scenārijs varētu būt – vecāki krīt panikā un piedzīvos pēcdzemdību depresiju. "’Būs trauksme, būs ārkārtīgi lielas bailes par to, ka manī rodas domas, ka es ienīstu savu bērnu, ka es varētu viņu nogalināt. Jāpiebilst, ka psihei nav robežu starp atļauto un neatļauto, iespējamo un neiespējamo. Līdz ar to jebkuram vecākam jebkurā brīdī var ienākt prātā domas, ka viņš ienīst savu bērnu. Tas var notikt arī ar "’normālu’’, adekvātu vecāku, bet viņš savas domas nerealizē,’’ stāsta Putniece.
Mēs arī tiekam audzināti ar pārliecību, ka bērni ir jāmīl, ka ir vecāku instinkti, bet, ja cilvēkam ir robežstāvokļa personība un rodas doma, ka viņš ienīst savu bērnu, rodas arī fantāzija, ka viņš noteikti ir nenormāls. "’Tam var arī sekot rīcība, kur sieviete iet pie sava partnera un lūdz viņam paslēpt asus priekšmetus, jo viņai liekas, ka bērnu varētu nogalināt. Te jau rodas murgošana, jo cilvēks tai brīdī tik ļoti sapinas savās izjūtās, ka vairs nespēj novilkt robežu starp intrapsihisko realitāti un objektīvo ārējo realitāti. Citiem vārdiem – rodas sajūta, ka tas, ko es domāju, notiek realitātē uz āru,’’ paskaidro psihoterapeite.
Kā nepakļauties sabiedrības spiedienam
Pirms sākt iesaistīties publiskās diskusijās, Putniece iesaka vispirms saprast, kāpēc šis temats tevi aizskar. "’Ja tas mani sašūpo, tad jājautā – kāpēc es tā reaģēju? Tas ir vienīgais ceļš, kā var virzīties uz to, lai saprastu, cik patiešām stabils ir mans lēmums. Iespējams, šobrīd tas ir stabils, bet eventuāli pieļauju, ka kādā brīdī tas var mainīties. Tad cilvēks var apņemties neko publiski nerakstīt, kamēr sev nav atbildējis uz jautājumiem – kāpēc. Piemēram, lasu tviteri, ieraugu diskusiju, tas mani "’notrigerē’’, bet es neko neatbildu, kamēr neesmu sapratis, kāpēc tas mani sašūpo,’’ aicina psihoterapeite.
Viņa arī mudina atcerēties, ka brīdī, kad sāc kaut ko rakstīt, tu "’riteni’’ palaid darbībā. Citiem vārdiem – ir skaidrs, ka kāds tūliņ iesaistīties diskusijā. Un vienīgais, kas par to var samaksāt, esi tu pats.
"’Tātad man arī sev sākotnēji jāatbild – vai es būšu gatavs visas situācijas, kas nāks pēc tam (uzbraucieni u. c.) izturēt, un vai es vispār gribu to izturēt. Domāt, ka es tikšu pasaudzēts? Nē! Kāpēc?"
"Ir skaidrs, ka katrs jautājums raisa pretēju viedokļu sadursmi un reizēm arī nevis diskusiju, bet konfliktu. Tātad jāsaprot, ka arī pret mani būs šie viedokļi. Un, ja es sev atbildu, ka es ne varu, ne gribu, ne spēju ar to tikt galā, tad kāpēc man likt roku oglēs, ja es zinu, ka es to apdedzināšu?’’
Tāpat viņa aicina paturēt prātā, ka ir sievietes, kuras kaut kādu medicīnisku apsvērumu dēļ nevar radīt pēcnācējus un kuras arī izjūt šo sabiedrības spiedienu. Un, ja šāda sieviete ir gribējusi bērnus, bet viņai to nevar būt, tad šīs publiskās diskusijas ir atkārtoti retraumatizējošas.
"’Tas ir akmens šo uzbrucēju lauciņā,’’ uzsver psihoterapeite.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
