No Rīgas uz Vladivostoku ar mikroautobusiem "Latvija" – entuziastu grupa atkārto vēsturisko 1977. gada ceļojumu

Ceļojums notika par godu līdzīgai ekspedīcijai pirms 40 gadiem, kad 1977. gadā ar tādiem pašiem "rafiņiem" ceļā devās ekspedīcija, kas saucās "No okeāna līdz okeānam".

Ekspedīcija turpinājās vairāk nekā mēnesi, ceļš tika uzsākts 28. maijā, un Vladivostoka mikroautobusiņi Latvija iebrauca 2. jūlija vakarā.

Viens no ekspedīcijas organizatoriem Ivars Šēnbergs skaidro, ka bija patīkami pārsteigts par Krievijas iedzīvotāju viesmīlību. Esot gadījušies atsevišķi nepatīkami brīži, taču cilvēku ar pozitīvu attieksmi bijis nesalīdzināmi vairāk. "Lielākā daļa cilvēku brauca garām un rādīja īkšķi, taurēja, tā ka tiešām attieksme bija ļoti pozitīva," viņš stāsta.

Šīs ekspedīcijas, kuras sākumu realitātē var rēķināt jau no Jelgavas, kopgarums bija vairāk nekā 13 600 kilometru. Maršruts veda cauri daudzām Krievijas pilsētām, Pēterburgu, Maskavu, Kazaņu, Ufu, Čeļabinsku, Omsku, Irkutsku, Ulan Ude, Habarovsku un visbeidzot Vladivostoku. Pieveikto ceļu ar vecajiem busiņiem Krievijas iedzīvotāji vērtēja kā īstu varoņdarbu.

"Nobraukt tos trīspadsmit ar pusi tūkstošus kilometru nebija viegli. Par varonību to droši vien neuzskatītu, bet gandarījums ir, ka atšķirībā no tās ekspedīcijas pirms 40 gadiem, nobraucām visu ceļu, jo tad bija viens posms, kur ceļa nebija," teic ekspedīcijas dalībnieks.

1977. gadā trīs "RAF" mikroautobusiņi arī veica līdzīgu maršrutu, taču daļēji nācās braukt pa dzelzceļu, jo atsevišķi ceļa posmi toreiz vēl nebija izbūvēti.

Šīs vasaras ekspedīciju tomēr gribas saukt par varoņdarbu, ne tikai tāpēc, ka tā paveikta ar vairāk nekā 30 gadus veciem auto, bet arī neparedzamo Krievijas ceļu dēļ. Vietām šosejas esot bijušas ļoti labā stāvoklī, taču arī tādos posmos varēja ieraudzīt pilnīgi negaidītus šķēršļus.

"Arī šajā labajā posmā var būt kāda pusmetru dziļa bedre, metru platumā. Par tām nav nekādu brīdinājumu, un, ja jūs tur trāpīsiet ar riteni, tad paliksiet bez priekšējā tilta, bet par motociklistiem vispār bail domāt. Tā kā tas, ko mēs te "cepamies" par mūsu ceļiem un ielām…, atgriežoties no Krievijas, redzams, ka mēs te ideālos apstākļos dzīvojam," teic Ivars.

Bija arī nopietnas tehniskas ķibeles. Jau ceļa sākumā pirms Maskavas vienam busiņam nācās veikt motora kapitālo remontu. Vēlāk pie Baikāla tam pašam busiņam bija problēma ar aizmugurējo tiltu. Taču visu izdevās saremontēt.

Ekspedīcijas dalībnieki izpelnījās arī mediju uzmanību. Daudzas reģionālās un arī federālās televīzijas un avīžu ziņu dienesti veidoja stāstus par ekspedīciju: "Tik daudz interviju, tik daudz filmēts, ieskaitot Krievijas centrālo televīziju, pa kuru mūs rādīja, nekad mūžā neesmu sniedzis."

Ceļojuma noslēgumā ekspedīcijas dalībnieki pie Vladivostokas Japāņu jūrā ielēja nedaudz pie Liepājas ņemta Baltijas jūras ūdens. Brauciena dalībnieki atgriezās nedēļas nogalē, bet mikroautobusiņi vēl ir ceļā no Vladivostokas. Tikmēr ekspedīcijas dalībnieki jau domā par nākamo piedzīvojumu.