Nošķirti no pārējās pasaules. Reportāža no Slutišķu vecticībnieku sādžas

Viena no tām atrodas Slutišķu ciemā, – tur pat izveidots neliels muzejs, kurā var iepazīt vecticībnieku tradīcijas un dzīvesveidu.

Vecticībniece, Slutišķu sādžas gide Ludmila Pimonova viesus sagaida tradicionālajā vecticībnieku svētku tērpā. Viņa ir viens no retajiem vecticībniekiem, kas vēl palicis šeit, – Slutišķu sādžā.

Šādas sādžas Latgalē 18. gadsimtā bija daudz. Bēgot no baznīcas reformas Krievijā, te apmetās vairākas vecticībnieku kopienas. Tagad gan kopienas un arī tradīcijas lēnām izzūd, – ja pirms 80.gadiem šeit bija vairāk nekā 20 mājas, kur katrā no tām dzīvoja vecticībnieki, tad mūsdienās šeit dzīvo tikai viena ģimene.

Ludmila Pimonova

vecticībniece, Slutišķu sādžas gide

Vienmēr katrā vecticībnieku mājā galvenajā istabā pa labi no durvīm atradās sarkanais stūris, kur atradās ikona. Tieši pa labi, tāpēc, ka uz austrumiem.

Vecticībniekiem ir sava atšķirīga kultūra, ēdieni, apģērbi un pat krūze, no kuras viņi dod dzert viesiem jeb pagāniem, bet paši lieto tikai savus traukus. Lai šo dzīvesveidu un autentisko sādžu saglabātu, kādreizējā vecticībnieka mājā izveidots neliels muzejs.

Video: Reportāža no Slutišķu vecticībnieku sādžas

Tā kā vecticībnieki arī dzīvo nošķirti no pārējās sabiedrības, vienpatība tiek saglabāta no šūpuļa līdz kapam.

"Augšā uz bēniņiem vecticībnieki glabāja sabojātas ķitavas, mucas un zārki viesiem ģimenes locekļiem. Bērniem un pieaugušajiem arī. Vienā izmērā – 1,5 metri," stāsta Pimonova.

Pati Ludmila gan atzīst, – mūsdienās arī vecticībnieki nav pasargāti no laicīgās pasaules ietekmes un tādi, kas vēl saglabā senās tradīcijas, esot ļoti maz. Viņa pati vēl augusi vecticībnieku ģimenē, bet nu apprecējusies ar katoli.

Ludmila Pimonova

vecticībniece, Slutišķu sādžas gide

Jā, tā mēs dzīvojām, tā viss pilnīgi bija. Mēs visi cienām vecākus, māti, Dievu un nekādā gadījumā tajā laikā mēs nedrīkstējām viņus saukt uz "Tu". Tikai "Jūs".

Taču tagad striktais dzīvesveids tiek pārkāpts – Ludmilas ģimenē gan tiek lietots internets, gan vīriešiem ļauts nodzīt bārdu, un arī bēniņos zārki netiek glabāti.

"Es neievēroju, viņus vajag ievērot tikai tām sievietēm, kas kalpo dievnamā. Es grēkoju, jā," stāsta Pimonova.

Lai gan šeit sādžas iedzīvotāji lēnām atsakās no stingrajiem reliģijas likumiem, Ludmila stāsta, ka citur, dziļos Latgales laukos, gan vēl dzīvo pavisam autentiski vecticībnieki. Viņi gan ciemiņus uzņem nelabprāt.