Opolais: Grūti iedomāties, cik tālu latviešu tauta tiktu pasaulē, ja nebūtu kautrības

Kristīne Opolais – meitene no Rēzeknes, kas spējusi izsisties tā, lai tagad uzstātos visapkārt pasaulē. Nopelniem bagāto mākslinieci, kura ar panākumiem uzstājas Metropolitēna operā Ņujorkā un lielākajos Eiropas opernamos, satiekam Latvijā, kur viņa uz divām dienām atbraukusi starp mēģinājumiem Romā un Tokijā.

"Tā būs mana debija Japānā. Es prezentēšu Romas operu. Nebūdama itāliete. Latvieši prezentēs itāļu operu, es dziedāšu titulpartiju "Manon Lescaut", Pučini operu," stāta operdziedātāja.

"Mēs jau smejamies, ka mēs esam lidmašīnās, kā taksometros. Šodien tu esi Rīgā un nākamajā dienā jebkur. Man ļoti bieži sanāk, ka tā ir vienīgā vieta, kur varu atpūsties un uzkrāt spēkus. Dažreiz tā arī vienīgā vieta, kur atkārtot materiālu. Pirms solo koncertiem zini, ka lidmašīnā ir veselas divas stundas un iemācīsies vārdus."

"Man tā bohēma liekas bīstama, gribu stabili palikt uz zemes. Māksla ir dzīvesveids. Dzīve var paskriet un var pat nepamanīt. Es mēģinu izbaudīt parastās lietas."

"Kad esi mākslinieks, tev ir tāda atbildība uz skatuves. Cilvēki vienmēr kaut ko īpašu gaida. Tajā pašā laikā jāpaliek tam, kas tu esi. Nevar lēkt augstāk par savu galvu. Bet visgrūtākais darbs ir būt labai mammai. Visas mammas tagad skrien, pelna naudu, domājot par nākotni. Bet visgrūtākais ir būt vienkārši sievai, mammai. Veltīt laiku tikai bērniem, ģimenei. Es dievinu tādas sievietes, kuras spēj labi izskatīties, uzturēt kārtīgu māju, bērnus. Tas būtu tāds sapnis. Bet es zinu, ka es nevaru būt vienkārši mamma. Esmu dzimusi māksliniece. Es mēģināju. Godīgi. Palikt tikai par mammu, ziedot uzstāšanās. Ļoti slikti tas beidzās, sākās depresija. Īpaši sievietēm māksliniecēm. Grūti būt labai māksliniecei, labai mammai, labai sievai. Kaut kur klibos."

Kristīnei jau no agras bērnības bija sapnis atrasties uz skatuves un pie tā viņa cītīgi strādāja – mācījusies skolā ar mūzikas novirzienu, mēģināja tikt Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Interesanti, ka tur viņas potenciālu nenovērtēja – akadēmijā neuzņēma. Kristīne nolēma studiju vietā iet dziedāt uz operas kori un privāti skoloties pie profesionāļiem.

"Pīķa dāma šeit LNO bija mana pirmā lielā loma. Tajā iestudējumā es iemācījos visu, kas man ir bāze vēl joprojām. Man jautā, kur es mācījos. Es saku dzīve un Andrejs Žagars."

"Es vispār biju ļoti atvērta jau no bērnības. Tam man mamma palīdzēja. Mana mamma vienmēr teica, ka esmu labākā. Tā nebija. Gāju ar sliktām atzīmēm, negribēju mācīties, bet mamma turpināja teikt, ka esmu vistalantīgākā, vislabākā, vissmukākā. Lai gan biju visgarākā klasē, tālu no skaistuma. Es gribēju pierādīt. Es gribēju tikt vaļā no sāpēm. Pateikt mammai, ka viņai bija taisnība."

"Šobrīd ir daudz spilgtu latviešu dziedātāju, kuri veiksmīgi darbojas uz pasaules operskatuvēm. Bez Kristīnes Opolais man ir jāmin Elīna Garanča, kura savu karjeru veidojusi pārdomāti un tā ir gājusi vienā vienīgā kāpinājumā," stāsta muzikoloģe Gunda Vaivode.

"Visi jautā, vai mums ūdenī kaut kas vai kas. Man jautā par dziedātājiem, ber nav jau runa tikai par dziedātājiem. Mums ir nenormāli talantīgi cilvēki," saka Opolais. "Latvieši kautrējas. Grūti iedomāties, cik tālu latviešu tauta tiktu pasaulē, ja nebūtu kautrības."