Paliatīvajā aprūpē Latvijā ir lieli robi; Saeimas deputāti neslēpj sašutumu

Kā secinājusi Valsts kontrole – brīdī, kad cilvēks uzzina, ka ir nedziedināmi slims un viņam nepieciešama paliatīvā aprūpe, – sākās izmisīga informācijas meklēšana, kurā maldās ne vien slimnieks un viņa tuvinieki, bet arī mediķi. Revidenti secinājuši, ka Latvijā paliatīvās aprūpes sistēma joprojām nav izveidota.

"Mēs strādājam ugunsdzēšanas režīmā, liekot ielāpus tajās vietās, kur mums visvairāk sāp. Ja mēs runājam par pacienta ceļu no brīža, kad viņš uzzina diagnozi, ka viņš tiek mērķtiecīgi vadīts, ka viņš jūtas droši un atbalstīts, ka viņam un tuviniekiem ir skaidrs, pie kā viņiem ir jāvēršas un kurā brīdī, tādas sistēmas mums valstī nav," saka Valsts kontroles padomes locekle Maija Āboliņa.

Viens no revidentu ieteikumiem –  paplašināt ambulatoro palīdzību un aprūpi pacienta dzīvesvietā. Tādu, kuriem ir nepieciešama paliatīvā aprūpe slimnīcā, skaitliski ir mazākā šo pacientu daļa.

"Pareizi organizējot paliatīvo aprūpi, ietaupa līdzekļus, nevedot pacientus, kuriem tas nav nepieciešam uz augstākā līmeņa slimnīcām, neaizpildot intensīvās terapijas gultas, bet radot atbilstošus apstākļus tur, kur viņiem tas ir nepieciešams," teic Āboliņa.

Veselības ministrija atzīst, ka paliatīvajā aprūpē ir būtiski robi. Paplašināt ambulatoro jeb  ārpus slimnīcas aprūpi esot grūti, jo trūkst speciālistu.

"Tas prasa cilvēku apmācību, tas prasa pakalpojuma sniedzēju piesaisti – kas bieži vien ir daudz smagāka nekā vienkārši finansējuma atrašana," norāda Veselības ministrijas parlamentārais sekretārs Artjoms Uršuļskis (JV).

Daudzi deputāti, kuri arī paši saskārušies ar rūpēm par smagi slimiem tuviniekiem, neslēpa sašutumu, ka paliatīvās aprūpes jomā uzlabojumi notiek tik lēni.

"Man dzīves pieredze ir tāda, ka padsimt gadus atpakaļ sastapos ar šī pakalpojuma nepieciešamību, pēc tam kādus piecus gadus atpakaļ, un tad vēlreiz nesen – es faktiski sapratu, ka pa šiem gadiem nekas būtiski, no klienta puses, no reģiona iedzīvotāja puses, nav mainījies tajā! Nekas! Vai jums ir ceļa karte, kur jebkurš cilvēks, kuram vajag šo palīdzību, vai viņš zina, kur viņš var saņemt palīdzību, nu kurā vietā?" vaicāja deputāte Ilze Indriksone (NA).

"Vērsties savas pašvaldības sociālajā dienestā, teikt, ka manā ģimenē ir tāda un tāda situācija, kādus pakalpojumus un pabalstus es varu saņemt? Tas būtu sociālā dienesta uzdevums šādu informāciju arī sniegt," atbildēja Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece Elīna Celmiņa.

Deputātus gan šāda atbilde no Labklājības ministrijas pārsteidza.

"Šī ir ārkārtēja situācija katrai ģimene, ja šī paliatīvā aprūpe ir nepieciešama – un tā ir tūlītēja, tūlīt risināma, un tik tiešām tā labā vai sliktā situācija, kad katra pašvaldība ir autonoma rīkoties, nav tā labāka prakse katram konkrētam Latvijas iedzīvotājam, nodokļu maksātājam, kurš tajā brīdī ir nonācis ļoti neapskaužamā situācijā," uzsvēra deputāte Ilze Vergina (JV).

"Man personīgi pirmā dzirdēšana šodien bija, ka ir jāzvana pašvaldības sociālajam dienestam, tādu ceļa karti vai vismaz vienkāršoti bukleti ir jāievieto mājaslapā, lai ir skaidrs, kur jāvēršas," pauda Publisko izdevumu un revīzijas komisijas vadītājs Gatis Liepiņš (JV).

Deputāti uzdeva ministrijām gada laikā sagatavot informāciju, varētu izmantot ne tikai pacientu tuvinieki, bet arī ģimenes ārsti, par palīdzības iespējām nedziedināmi slimu cilvēku aprūpei. Pēc komisijas sēdes Valsts kontrole neslēpa vilšanos par tempu, kādā ministrijas gatavas uzdevumiem ķerties klāt.

"Mēs redzam, ka tādas lielas vilkmes nav, un tie termiņi tiešām ir tāli. Nav identificējama tāda reāla gatavība šos jautājumus no rītdienas sākt risināt," norādīja Valsts kontroles padomes locekle.

Kā solis pareizajā virzienā ir šogad ieviestais pakalpojums – mobilās komandas pacienta dzīvesvietā. Pēc būtības gan tā ir hospisa aprūpe, kas paredzēta mirstošiem cilvēkiem, kam prognozētais dzīves ilgums ir pusgads. Un to saņem neliels pacientu skaits.