Unikālu stāstu izdevies piedzīvot kādam dzīvokļa īpašnieku pārim Rīgā, tā pārbūves laikā. Pēc vairāk nekā četrdesmit gadiem dienas gaismā izcelti priekšmeti, kas reiz slēpti no padomju okupācijas varas. Viss sācies ar nejauši atrastu fotonegatīvu, kas drīz vien aizvedis pie tā adresāta — "Latvijas neatkarības kustības" līderiem Jāņa un Guntas Rožkalniem.
Vēstule, kas datēta ar 1976. gadu, adresēta Jānim Rožkalnam no it kā "brāļa".
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Sākumā saturs šķitis draudzīgs, taču ar izteikti slēptu zemtekstu. Kristīnei un Tomam, izmantojot sociālo mediju palīdzību, izdevies arī sazināties ar Rožkalnu.
Viņš savulaik bija nacionālās pretošanās kustības vadītājs. Jānis izstāstījis, ka dzīvoklis reiz piederējis viņa ģimenei. Te izgatavoti Latvijas karogi, skrejlapas un 1983. gadā, kad Latvijā sākās jauns represiju vilnis pret iekšējo opozīciju, veiktas vērienīgas kratīšanas. Tās beidzās ar Rožkalna arestu. Jauniešiem Jānis atklājis, ka, iespējams, mājā vēl varētu glabāties kādi priekšmeti no tā laika.
Toms Ozoliņš
Dzīvokļa īpašnieks
"Šitas atradās, lūk, šeit. Kaut kas šeit jau te bija, teiksim tā. Daži dēļi, un tad pa vidu tīrot saturu, kas arī atradās, tā teikt, jumta glabātuvē uz jumta. Šeit bija tā glabātuve. Mantu glabātuve, un tad starp dēļiem, vienkārši attīrot visu, tu ieraugi, ka ir šāds maziņš foto negatīvs. Un tad otra, kas ir vēl svarīga lieta, ka bija tā otra slēptuve, kas bija jau šajās durvīs. Šajā durvju ailē, un tās bija vienīgās durvis, kas nebija dzīvoklī."
Taču galvenais slēpnis bijis mājas pagrabā. Aiz ķieģeļu sienas, aptuveni piecu ķieģeļu augstumā. Kristīnei un Tomam to šovasar izdevās atrast. "Tas ir tas zīmogs, ko viņš teica. Karogs? Re kur ir – karogs, Ej tu nost! Vēl viens karogs? Jā!" par atradumu priecājas pāris.
Vairāk nekā 40 gadus aiz ēkas sienām bija glabājušies vairāki iepakojumi ar sarkanbaltsarkaniem karogiem, Latvijas Neatkarības kustības zīmogs, stikla fotoplates ar pagrīdes uzsaukumiem, un pieclatu sudraba monētām, kas tagad nodoti glabāšanās Okupācijas muzejam.
Kristīne Ozoliņa
Dzīvokļa īpašniece
"Tas saturs, ko mēs atradām nevienā brīdī nelikās, ka tas pieder mums. Mēs zinājām, ka tas ir viņu īpašums, tā ir viņu glabātava bijusi un mums likās, kā pienākums tiešām atdot to viņiem, un viņu vēlme bija tiešām nodot šo glabāšanā un tādai plašākai mācībai un zināšanām arī Okupācijas muzejam."
Muzejs ir vieta, kur TV3 Ziņas bija iespēja tikties ar Jāni un viņa sievu Guntu, kā arī ieraudzīt aiz mājas ķieģeļu sienas gandrīz pusgadsimtu glabātos priekšmetus. "Mums bija tāda nepārspējama sajūta. Emocionāla, ka mūs vispār atrada," atzīst Gunta Rožkalne.
Saruna ar Rožkalnu pāri nav īsa. Patiesībā citādāk arī nevar būt. Abu dzīvesgājumu okupācijas laikā, pretošanos tai ir grūti ietilpināt pāris vārdos. Jānis drukāja un izplatīja pagrīdes biļetenus, slepus izkāra sarkanbaltsarkanos karogus, bet Gunta, kopā ar citām aktīvistēm, tos šuva.
Jānis Rožkalns
"Latvijas Neatkarības kustības" vadītājs
"Jāmeklē, bija kur kur likt. Un es pagrabā arī aizgāju. Skatījos un domāju, ko te varētu ar dzelzs zaķīti izkrāpjot vienu ķieģeli laukā un tad to izvilkt un tad tur izsist ar kaltu vēl kādus divus ķieģeļus uztaisīt tādu kabatu un tad to ķieģeli. Tad, kad ieliktas mantas uzlikt atpakaļ, ielikt un ar smiltīm uzmest virsū, tiešām neko nepateiks un neatrada arī viņu."
Abi ticēja brīvībai, kuru tolaik nedrīkstēja pat pieminēt. Jānis saka – apzinājušies, ka šādi simboli cilvēkiem dod spēku un ticību Latvijai un ka par to ir vērts cīnīties, un bijis arī to vērts maksāt ar vairākiem gadiem nebrīvē, kas pavadīti Permas apgabalā Krievijā.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Jānis Rožkalns
"Latvijas Neatkarības kustības" vadītājs
"Bet es teikšu tā, ka man nav ne dusmas, ne arī tāda nožēla, kad vai cik grūti bija. Ja mēs dzīvotu tādu vieglu dzīvi tikai sev, tad, kad būs dzīves vakars, tad tā dzīve būs tāda nu nekas, ja nav tāds. Nodzīvota vienkārši. Mums ir ko atcerēties. Tas nebija viegli, bet tas ir to vērts. Piepildīt savu dzīvi ar kaut ko būtisku. Kaut arī tas ir smagi, brīžam grūti un jāpacieš, bet arī ciešanās cilvēks mācās ļoti daudz, un tā ir liela dzīves skola un liela bagātība."
Gunta Rožkalne
"Latvijas Neatkarības kustības" dalībniece
"Ir jānoliek bailes, jo tu redzi, ka priekšā priekšā tev ir iespēja kaut mazdrusciņ kaut ko darīt. Varbūt kaut kas. Tas mazais, mazais ķieģelītis varbūt izvelkot viņu sabruks. (..) ir jātic un ir jābūt tai iekšējai drosmei pirmo soli spert. Pēc tam jau aiziet."
Šī satikšanās ir spējusi apvienot cilvēkus, kas reiz cīnījās par brīvību un tos, kas to šodien atklāj no jauna. Kristīne saka – lielākais ieguvums ir iespēja būt daļai no šī stāsta un redzēt, kā pēc vairāk nekā 40 gadiem atrastais nonāk atpakaļ pie tā sākuma. Kristīne Ozoliņa, kurai pieder nule pārbūvētais dzīvoklis, norāda, ka tā ir vislielākā dāvana – kļūt par vēsturi, par daļu no Rožkalnu stāsta. "Iedot šo gandarījumu arī Jānim vēl šajā dzīves posmā. Ka viņš ir atradis, vēl vienu reiz sastapis to, kas viņam, ko viņš bija ielicis pirms 40 un vairāk gadiem. Šajā slēptuvē – tas ir vienkārši neizsakāmi," emocijas neslēpj Ozoliņa.
