Patriotu nedēļa: stāsts par maiznieku, kurš Latviju dēvē par "lolojamu kukulīti, kura veidošanā jāiesaistās ikvienam"
Ja Latviju salīdzinātu ar maizes klaipu, tas būtu ļoti spēcīgs un lolojams kukulītis, kura veidošanā jāiesaistās ikvienam. Šādi par savu valsti intervijā LNT stāsta maiznieks Edgars Dibovs. Viņš šo arodu, kā pats saka – no nulles apguvis pie meistariem, un kopā ar vēl divām māsām kuplajā dzimtā ir maiznieku aroda aizsācēji. Viņi Salaspilī jau gadiem rūpējas, lai jau agri no rīta veikalu plauktos nonāktu spēcinoša un aromātiska rudzu maize. Edgars Dibovs uzskata sevi par īstu Latvijas patriotu, un, cepot maizi, apliecina savu mīlestību pret valsti un tās iedzīvotājiem.
Ceļš līdz siltai, smaržīgai maizītei ir ilgs, tāpēc maiznieka Edgara Dibova darba diena Rogas maizes ceptuvē sākas jau trijos naktī. Sākumā tiek sijāti milti, kuros smalki samalti Latvijas zemnieku audzētie rudzi.
Lai arī cilvēku rokas tagad daudz atslogo iekārtas un roboti, tomēr maiznieks smej, ka pēc kārtīgas darba dienas sporta zāle vairs neesot nepieciešama.
Maiznieks Edgars Dibovs:
Šeit var strādāt, es domāju, tikai tas, kuram patīk tas darbs, jo jāiegulda sevi šeit ir ļoti daudz, lai to maizīti uztaisītu.
Kad mīkla gatava, tad stāvu zemāk no tās ik dienas 5000 kukulīšu rokām veido Edgara māsas. Pirms teju diviem gadu desmitiem pirmā te sākusi strādāt Iveta, pēc tam Dace, bet pirms septiņiem gadiem māsām pievienojies Edgars.
Maizniece Iveta Vārslavāne:
Protams, jautrāk un draudzīgāk ir viss tas, jo tomēr ģimene.
Visi trīs ir dzimuši salaspilieši un sevi sauc par vietējiem patriotiem. Un tieši Salaspilī katros Ziemassvētkos notiekot lielās dzimtas sanākšana kopā pie Daces, kad no Rīgas un Siguldas ciemos atbrauc vēl divi brāļi un viena māsa.
Maizniece Dace Vārslavāne-Lastiņa:
It kā paēdis cilvēks – laimīgs cilvēks. Un, ja drusciņ no riecentiņa var paēst, tad laimīgākus mēs darām, kad viņš ir paēdis maizīti. 21.05 Citreiz veikalā pasaka "paldies!", ka ļoti garšīgs ir viss un kā te apkārt smaržo. Latvija kā maizīte? Protams, rupjmaizīte – mīksta, silta, garšīga, mīļa. Tā taču mūsu – galvenais pamats mums.
Maiznieki uzskata, ka pēc daudzajām krīzēm un lielās aizbraukšanas Latvijas iedzīvotāji kļuvuši saliedētāki un tie, kuri palikuši uz vietas, ir patriotiskāk noskaņoti. Šīs sajūtas par dzimteni savos trīs bērnos cenšas ieaudzināt arī Edgars. Viņš ir pārliecināts – ja vajadzētu, savu valsti aizstāvētu kaut ar plinti rokās.
Maiznieks Edgars Dibovs:
Es mīlu savu valsti, tā ir mana dzimtene, es šeit dzīvoju, šeit palikšu, audzinot savus bērnus, kurus mācīšu, lai dzīvo šajā valstī, lai mīl savu valsti.
Kopā ar bērniem viņš apbraukā Latviju, un vislabāk viņam patīkot Siguldā. Tāpat bērni arī zina, kā tētis strādā un kā top maizīte šodien un kā arī tas bijis senāk, kad maizi vēl mīcīja abrās un cepa vecajās krāsnīs.
Maiznieks Edgars Dibovs:
Tas ir tāds kā cieņa, mīlestība pret savu valsti, tādu darbu darīt vienkārši tāpat darīt nevar. Tas ir tāds cilvēkiem, tautai.
Lai arī Edgars atzīst, ka laika gaitā mazajiem uzņēmējiem kļuvis grūtāk noturēt galvu virs ūdens un no valsts puses nodokļu josta tiek savilkta arvien ciešāk, viņš strādās, kamēr vien būs tāda iespēja. Un pats svarīgākais – darbs neapnīkot. Un, iespējams, šo tradīciju kādu dienu pārņems viņa bērni.
Tam, ka ik dienu darbs ceptuvē ir interesants, piekrīt arī Edgara vecākais kolēģis Ansis, kurš konkrēti šajā vietā jau nostrādājis 22 gadus.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
