Pirmie bioloģiskie ieroči un cīņa ar sērgu – bēdīgi slavenā "melnās nāves" epidēmija

Mūsdienās ar vārdu "’mēris’’ saprotam infekciju slimību, kuru ierosina Yersinia pestis baktērija, "’tv3.lv’’ stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas vēstures institūta docente un Anatomijas muzeja vadītāja Ieva Lībiete.

Vispārpieņemts uzskatīt, ka mērim bijušas trīs pandēmijas. Pirmā – 6. gadsimtā (tā saucamais Justiniāna mēris), otrā, kas iesākas ar bēdīgi slaveno "’melno nāvi’’, – no 14. līdz 18. gadsimtam, bet trešā – 19.–20. gadsimts, kad arī tiek atklāts mēra ierosinātājs.

Šajās vēstures lappusēs joprojām ir daudz neatbildētu jautājumu, tāpēc zinātnieki aktīvi turpina izpēti. Viens no jaunākajiem pētījumiem, kurā piedalījušies arī Latvijas zinātnieki, centies izzināt 14. gadsimta vidus mēra pandēmiju, kas uzskatāma par vienu no tumšākajiem vēstures posmiem Eiropā. Līdz šim uzskatīts, ka tās laikā Eiropā no mēra nomira līdz pat 60% iedzīvotāju, taču, pētot senos ziedputekšņus, zinātnieki secinājuši – "’melnā nāve’’ nebija tik postoša. Pilno zinātniskā žurnāla "’Nature’’ publikāciju ar jauno pētījumu meklē šeit.

Uzzini vairāk: Latvijas zinātnieks piedalījies pētījumā par "Melnās nāves" pandēmiju viduslaiku Eiropā

Lībiete norāda – šie pētījumi, kas izmanto inovatīvas zinātniskas metodes vēstures izpētē, ir veids, kā mēs varam apstiprināt, noliegt vai nedaudz izmainīt to, ko mēs zinām un līdz šim esam uzskatījuši par patiesību. Līdz šim mirstības datus vēsturnieki visbiežāk ir mēģinājuši aprēķināt, izmantojot saglabājušos iedzīvotāju reģistrus un kombinējot tos ar citiem vēstures avotiem, tostarp laikabiedru liecībām. Jaunajos pētījumos iegūtie dati var mudināt vēlreiz pārskatīt un izvērtēt to, cik precīzi bijuši mūsu aprēķini un pieņēmumi. Taču neviens no pētījumiem nav skatāms atsevišķi, bet gan tie viens ar otru ir saistīti un viens otru papildina, uzsver docente.

Kā sākās "’melnās nāves’’ epidēmija?

14. gadsimta vidus (1346. līdz 1353. gadam plosās "’melnā nāve’’) ir laiks, kad Krievijas teritorijas stepes apdzīvojušie mongoļu hanāti jau dažas desmitgades ir pievērsušies islāmam un pārtraukuši tirdzniecības sakarus ar kristiešiem, tostarp pārrauts Zīda ceļš no Ķīnas uz Eiropu. Varētu pat teikt, ka tirdzniecība turpat stepēs apstājusies. Tās arī uzskatāmas par "’melnās nāves’’ (saukta arī par melno mēri, Buboņa mēra epidēmiju) izcelsmes vietu. Tiesa, lai arī savā ziņā paradoksāli, Krievija bija pēdējā, kur šī slimība uzliesmoja.

Šī epidēmija patiesībā sākās ar mongoļu uzbrukumu Itālijas tirgotāju pēdējai tirdzniecības vietai Kafā (mūsdienās – Feodosija), kas atrodas šobrīd Krievijas anektētajā Krimā. 1346. gada rudenī mēris izcēlās mongoļu armijas apmetnēs, kas bija aplenkuši Kafas pilsētu. Pēc tam mēris nonāca arī iekšpus pilsētas mūriem.

"’Šis tiek uzskatīts par pirmo militāro konfliktu, kura laikā izmantoti bioloģiskie ieroči. Mongoļu rindās mirušie mēra upuru līķi tikuši katapultēti pāri Kafas pilsētas mūriem, lai iedzīvotāji saslimtu un pilsētā izceltos epidēmija,’’ piebilst Lībiete.

Pienākot pavasarim, itāļi sabēga atpakaļ kuģos, un kopā ar viņiem arī "’melnā nāve’’. "’Līdz ar to sanāk, ka mēris, kas izcēlies Krievijas stepēs 1346. gadā, nevis izplatās vairāk iekšzemē, piemēram, uz Maskavu, bet gan brauc apkārt Eiropai. Vispirms tas skar visas Vidusjūras tirdzniecības pilsētas, tālāk izplatās pa iekšzemes ceļiem, pārņemot visu Eiropu, līdz beidzot, tikai 1353. gadā, sasniedz Maskavu,’’ paskaidro docente.

Kāpēc buboņa mēris?

"’Melnās nāves’’ galvenie pārnēsātāji, kā norāda Lībiete, bija melnās žurkas, kuru kažokos dzīvoja blusas, kas ir mēra ierosinātāja specifiskie pārnēsātāji. Jāpiebilst, ka žurkas dzīvoja gan pilsētās, gan uz kuģiem – kur cilvēks, tur ir ēdiens, bet kur ēdiens, tur arī žurkas. Ja žurkas nomira, blusas meklēja sev citu tuvāko, kas bija cilvēks, uz kura blusas turpināja dzīvot un pārnēsāt mēra baktēriju.

Buboņa mēra attīstības ceļš bija – iekož blusa, pa limfvadiem infekcija nonāk tuvākajos limfmezglos, piemēram, cirkšņa, paduses vai kakla limfmezglos. Tad limfmezgli piepamst, paliek lieli un sāpīgi. "’Tie tad arī ir buboņi,’’ paskaidro docente.

Bija nepieciešamas vidēji trīs līdz piecas dienas infekcijas inkubācijas periodam (laika posms no slimības ierosinātāja iekļūšanas organismā līdz pirmajām pazīmēm – red.), un vēl trīs līdz piecas dienas līdz cilvēks nomira. Tiesa, ne visi ar mēri saslimušie gāja bojā, bet tiek lēsts, ka mirstība no mēra bija aptuveni 80% gadījumu.

Epidemioloģiskās drošības pasākumi

"’Paskatoties, kā cilvēki viduslaikos cīnījās ar bīstamām infekcijām vai jebkādām slimībām, var likties, ka mēs patiesībā nekur daudz tālāk neesam tikuši,’’ smejot saka Lībiete. Vakcīnu, protams, tolaik nebija, bet bija karantīnas, piemēram, cilvēkiem vai kravām uz kuģiem bija jāpavada noteikts dienu skaits pašizolācijā. Tāpat sasirgušie tika izolēti, bija arī ceļošanas ierobežojumi.

Cilvēki viduslaikos arī lielu uzmanību pievērsa telpu vēdināšanai. "Ilgi medicīnas vēsturē dominēja uzskats, ka visas epidēmijas, tostarp mēris, izplatās, jo sabojājas gaiss. Gaisu sabojā indīgi tvaiki, kas izgaro no trūdošiem līķiem, saindētas augsnes un ūdeņiem. Šī saindētā gaisa apzīmēšanai lietoja speciālu terminu – miasma. Mēs to elpojam, un tāpēc izplatās slimības,’’ stāsta docente.

Šobrīd gan zināms, ka telpu vēdināšana nebija visai efektīva metode mēra izplatības ierobežošanai. Tomēr visas šīs darbības, piemēram, telpu vēdināšana, telpu un virsmu tīrīšana ar etiķi vai hlorkaļķi (mūsdienās dezinficēšana), dienas beigās zināmu labumu deva, kaut tik vien kā iznīdējot žurkas un blusas.

"’Cilvēkiem, neraugoties uz to, kāds ir slimības cēloņu izskaidrojums, bija sapratne, ka tas ir kaut kas lipīgs. Līdz ar to radās dažādi ierobežojumi. (..) Visas šīs pamata lietas – karantīna, izolācija, ceļošanas aizliegumi – patiesībā ir nākušas jau no senas pagātnes. Neko daudz tādā ziņā neesam izdomājuši, protams, neskaitot vakcīnas un [medikamentozo] terapiju, kas ir milzīgs sasniegums medicīnā,’’ teic Lībiete.

Mēra baktērijas atklāšana

Cilvēkam vienmēr ir nepieciešams kāds izskaidrojums, un tolaik mēra izskaidrojums, kā norāda docente, būtu atkarīgs no tā, kam to jautātu. Piemēram, ja tas būtu mācītājs, viņš teiktu, ka tās ir Dieva dusmas par mūsu grēkiem. Tāpēc jācenšas negrēkot vai kaut kā grēki jāizpērk, un tad varbūt Dieva dusmas mitēsies, bet principā – liktenis vienkārši jāpieņem.

Ārsti tolaik vainoja planētas, komētas, debesu notikumus, kas iespaido notikumus uz Zemes un rada slikto gaisu, kas tad pārnēsā šo slimību, līdz ar to ir jācīnās ar slikto gaisu. Tāpat notika marginālo grupu vainošana pie slimības izplatīšanas – meklēti un dedzināti ebreji, ceļotāji, raganas.

"’Teorija un izpratne, ka pie vainas ir gaiss vai arī tas ir kaut kas, ko mēs viens otram nododam caur pieskārienu, bija radusies un turpināja eksistēt līdz 19. gadsimta vidum, kad parādās tas, ko mēs mūsdienu izpratnē varam saukt par mikrobioloģiju,’’ paskaidro Lībiete.

To, ka eksistē mikrobi, cilvēki zina no 17. gadsimta. Izgudrotājs Antonijs van Lēvenhuks izgatavoja lielu palielināmo stiklu, caur kuru redzēja, ka gaisā lido arī ļoti mazas radības, sīki dzīvnieciņi. Taču kopsakarība, ka mikrobs var ierosināt pat slimību, tiek atklāta tikai 19. gadsimta vidū.

Tas ir laiks, kad mikrobiologs Luijs Pastērs vīnā atklāj baktērijas, kas dzērienam liek sabojāties. Un tiek uzskatīts, ka tas arī ir brīdis, kad Pastērs nodomā – ja baktērijas var sabojāt vīnu, varbūt tās var arī izraisīt cilvēku slimības.

"’Manuprāt, 19. gadsimta otra puse ir zinātnē ļoti aizraujošs laiks, it sevišķi mikrobiologiem, jo infekciju slimību ir ļoti daudz, bet atklāti ierosinātāji ir ļoti maz, tāpēc arī zinātnieki metas tos medīt,’’ stāsta Lībiete.

Viens no šiem zinātniekiem un pētniekiem bija Aleksandrs Jersins, kurš jau trešās mēra epidēmijas laikā dodas uz Honkongu un kuram izdodas atklāt, zem mikroskopa novērot un žurkās pavairot mēra baktēriju Yersinia pestis. Kā noprotams, baktērija nosaukta Jersina vārdā.

"’Tā mēs līdz tam nonācām – vienkārši sekojot līdzi 19. gadsimta zinātnes tendencēm, medījot mikrobus un interesējoties, kas ir katras konkrētās infekciju slimības ierosinātājs,’’ teic docente.

Mēris mūsdienās

Mēris ir viena no daudzām slimībām, kura no epidēmiskas kļuvusi par endēmisku un līdz ar to sastopama arī mūsdienās. Kā skaidro Lībiete, ir vietas pasaulē, kur mēris ik gadu "’uzrodas’’, piemēram, Madagaskarā.

Taču mūsdienās pie tādiem gadījumiem uzreiz tiek "’ieslēgti’’ visi bīstamo infekciju apkarošanas mehānismi, tostarp kontaktu izsekošana, saslimušo izolēšana, profilaktiska medikamentoza terapija, tādējādi mēris neiziet ārpus endēmiskām robežām. Daži cilvēki joprojām mēra dēļ iet bojā, bet, ja slimība tiek savlaicīgi atklāta, tā padodas antibiotiskai ārstēšanai.