Pirms sešiem gadiem Marija Luīze sapņoja kļūt par ārsti. Šodien viņa strādā par bērnu neiroloģi
Pirms sešiem gadiem TV3 Ziņas veidoa sižetu sēriju par jauniem un daudzsološiem Latvijas talantiem. Šogad žurnālisti dodas viņus vēlreiz satikt. Mariju Luīzi Kalniņu toreiz iepazinām kā topošo ārsti. Šodien viņa jau ir bērnu neiroloģe, kuras ikdiena paiet, palīdzot mazajiem pacientiem un viņu ģimenēm.
Pirms sešiem gadiem TV3 Ziņas filmēja Mariju, kad viņa vēl tikai studēja medicīnu. Šodien viņa jau ir bērnu neirologs – pabeigusi rezidentūru un Bērnu slimnīcā pieņem mazos pacientus.
Medicīnā pāreju no studenta uz ārstu nevar izmērīt tikai ar diplomu. Tā sākas brīdī, kad teorijai pretī nostājas īsts cilvēks un atbildība par viņa veselību.
"Medicīnas fakultātē tu esi studējošais, un tev nav pacientu, bet, kad sāc iet rezidentūrā, sākas pavisam cita dzīve, jo visu laiku ir šis cilvēciskais kontakts."
Bērnu neirologa kabinetā divu vienādu dienu nav. Mainās diagnozes, pacientu vecums, raksturi un satraukums. Dažkārt ārstam vispirms jāiegūst bērna uzticēšanās un tikai tad – jātiek līdz diagnozei.
"Īsti nekad nezini, kāda būs diena, kad aiziesi uz poliklīniku un sāksi pieņemt pacientus, jo tik daudz, cik ir šīs pacientu sūdzības, ir arī ļoti dažādi bērni, ļoti dažādi vecāki. Un tas ir viens no ļoti interesantiem aspektiem, ka, strādājot ar cilvēkiem, ne vienmēr zini, ko sagaidīt."
Bērnu neirologa darbā smadzenes nevar ieslēgt "ekonomiskajā režīmā". Katra saruna prasa uzmanību, katrs bērns – citu pieeju, bet katrs vecāks – atbildes.
"Bieži vien pēc polikīnikas es esmu ļoti iztērēta, nogurusi, vienkārši no tā, ka visu laiku smadzenes strādā, tu centies kontaktu nodibināt ar bērnu, ar vecāku. Tas ir kārtīgs, kārtīgs darbs!"
Ārsta darbā lielākās uzvaras reti ir skaļas. Tās nepavada aplausi. Tie ir brīži, kad pacients atgriežas ar labām ziņām.
"Ja tu skaties, ka pirms pusgada pacients atnāca ar sūdzībām par galvassāpēm, bet pēc sešiem mēnešiem, kad esam strādājuši kopā, ik pa laikam tikušies un ir ievērotas rekomendācijas, un galvassāpes vairs netraucē, un mēs esam atkoduši to, kas varētu būt bijis tas iemesls, tad tiešām ir tā foršā gandarījuma sajūta!"
Dažiem pēc rezidentūras gribas ievilkt elpu. Marijai tas kļuva par starta punktu nākamajam izaicinājumam. Līdzās darbam bērnu neiroloģijā viņa sākusi vēl vienu rezidentūru – neirofizioloģijā.
"Es domāju, ka kopā visas zināšanas man palīdzēs labāk izprast visas tās slimības, ar kurām ikdienā neirologam ir jāstrādā."
Ārsta karjera nav sprints. Tāpēc par to, kā neizdegt, Marija domā jau pirmajos darba gados, nevis tad, kad spēki būs izsīkuši. Mediķe ir pārliecināta – palīdzēt citiem var tikai tad, ja iemācies parūpēties arī par sevi.
"Šobrīd par to ārstu vidū daudz vairāk runā, un es cenšos tajā ieklausīties un jau savos pirmajos metros domāt par to! Jo es gribu medicīnā strādāt visu savu dzīvi! Es negribu vienā brīdī saprast, ka es vairāk nevaru. Esmu uzķērusi to foršo sajūtu, kas nāk no fizikām aktiviātēm, tas ir arī kaut kas, kas palīdz atslēgt domas, raizes un trauksmi."
Zināšanas un neatlaidīgs darbs atver durvis uz mediķa profesiju. Taču uzticēšanos pacienta acīs iegūst pavisam citas īpašības.
"Tie ārsti, kuriem vislabāk veicas ar pacientiem un kuri sasniedz vislabākos rezultātus, ir tie, kuri ir ne tikai gudri un erudīti, bet tie, kuriem ir arī labas komunikācjas spējas – kuri spēj ieklausīties pacientos, spēj būt empātiski, saprotoši."
Seši gadi pagājuši no studentes sola līdz bērnu neirologa kabinetam. Un, spriežot pēc Marijas pārliecības, tas ir tikai ceļa sākums. Uz jautājumu, vai arī pēc nākamajiem sešiem gadiem viņa sevi redz medicīnā, atbilde ir nepārprotama – "Bez šaubām!"
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
