Renāta sirds apstājās pēkšņi, puisis saļima klusi – viņa dzīvību izglābj svešinieks

"tv3.lv" ar puišiem tikās desmit mēnešus pēc notikušā. Pārdzīvotais atstājis nospiedumu un spēcīgu izjūtu par to, cik vērta ir cilvēka dzīvība.

Mācību gads tikko bija sācies, akadēmijā dzirdama mūzika, studentu sarunas. Šeit savas dienas aizvada arī 22 gadus vecais Renāts Stepanovs-Dinaburskis, Rīgas Tehniskās koledžas students, kurš akadēmijā iziet IT kvalifikācijas praksi. Taču notiek neparedzamais. Kāpjot lejā pa kāpnēm, pēkšņi apstājās Renāta sirds. Viss notika ātri un tikpat kā nemanāmi. Renāts pielika roku pie krūškurvja, nedaudz pagriezās un saļima klusumā – vietā, kur ikdienā daudz cilvēku neuzturas.

Tās dienas rīts bija tāds pats, kā citi darbadienu rīti. Renāts no Salaspils ar vilcienu mēroja ceļu uz Rīgu, lai jau deviņos no rīta būtu savā prakses vietā. Aprunājās ar prakses vadītāju, palīdzēja dažādos dienas darbos. Jaunais puisis no notikušā vien atminas, kā kāpis lejā pa kāpnēm, un viss.

Pirms tam gan pēdējā laikā aizvien vairāk jutis aizdusu. Lai gan sirds nepietiekamību Renātam konstatēja jau agrā bērnībā, iepriekš neko tādu nav izjutis. Tas šķitis aizdomīgi.

Renātam trīs gados veikta pirmā operācija. Pēc dažiem gadiem – nākamā operācija, taču tā nedeva cerēto rezultātu. Pirms desmit gadiem puisim veica vēl vienu operāciju, kuras laikā "ielika bioloģisko vārstuli".

"Tas ir tāds vārstulis, kas var nokalpot desmit līdz divpadsmit gadus, man tas nokalpoja deviņus gadus, traģiski apstājās," stāsta Renāts.

Renātam katru gadu jāapmeklē kardiologs, nākamā vizīte bija ieplānota novembrī, līdz tai viņš netika. Puisis stāsta – pat ārste esot bijusi pārsteigta par to, ka nepilna gada laikā kopš pēdējās vizītes vārstulis nokalpojis tik krasi.

Septiņu minūšu cīņa ar nāvi un "Stayin’ Alive"

Nesaprotamas skaņas izdzirdēja topošais operdziedātājs Emīls Gilučs-Lācis. 23 gadus vecais students tobrīd atradās dažu soļu attālumā, precīzāk – vien pusstāvu zemāk, kur uz tumši sarkaniem atpūtas dīvāniem kopā ar studiju biedriem apsprieda tik tikko izskanējušo pirmā kursa audzēkņu koncertu.

"Izdzirdēju skaļu sprauslošanu, kas varbūt nav nemaz tik netipiski, jo trešais stāvs ir dziedātāju stāvs. Ir vairāki elpas vingrinājumi, kas izklausās līdzīgi. Vienīgi likās dīvaini, kādēļ tas tiek darīts gaitenī, nevis klasē," stāsta Emīls.

Tomēr iekšējā sajūta lika noprast, ka varētu būt noticis kaut kas pavisam slikts. Emīls pakāpās pusstāvu augstāk un tur viņš ieraudzīja bezsamaņā gulošo Renātu – puisi, ko līdz šim akadēmijā nebija redzējis ne reizi. Tobrīd Renāts viņam bija pilnīgs svešinieks, viņa acīs redzams stindzinošs tukšums, elpa pavisam vāja. Tālāk seko nesatricināma rīcībspēja.

Emīls savam draugam Inmāram Siklem momentāni liek zvanīt NMPD, tikmēr pats sāk sniegt pirmo palīdzību.

"Noguldīju Renātu gulošajā sānu pozīcijā ar cerību, ka ir kāda lēkme un viņš atkopjas. Bet jutu, ka elpošana kļūst retāka un seklāka, seja palika viegli zila. Sapratu, ka kaut kas nav kārtībā, šis nebūs mierīgais gadījums. Mēģināju sataustīt pulsu, elpošana palika vēl retāka. Sapratu, ka apstājusies sirdsdarbība un jāmēģina tā mākslīgi uzturēt pie dzīvības. [..] Piepacēlu kreklu un redzēju rētu uz krūtīm, es uzreiz nojautu, ka ir kāda problēma ar sirdi," atminas Emīls.

Mediķi ieradās septiņu minūšu laikā kopš zvana sākuma. Tikmēr Emīls veica sirds masāžu. Viņš atzīst – tajā brīdī bijis uz mentālā sabrukuma robežas. "Vienā brīdī bija sajūta, ka gribas sabrukt un padoties, bet tas saproti, ka nevar, jo šobrīd ir kāds cits, par kuru tu cīnies," bilst Emīls.

Emīls stāsta, – kaut kur bija dzirdējis, ka dziesmu "Stayin’ Alive" iesaka izmantot sirds masāžas ritma uzturēšanai. Un tā arī ir. Dziesmas temps ir apmēram 100–120 sitieni minūtē (bpm), kas atbilst ieteiktajam krūškurvja kompresiju ātrumam pieaugušajiem.

Desmit dienu neziņa

Ieradās mediķi, viņus sagaidīja un operatīvi līdz notikuma vietai pavadīja studente Elizabete Elere. Mediķi pārņēma Renāta glābšanu, bet Emīls emocionālā pārdzīvojumā vienkārši sabruka. Pēc tam vēl kādu laiku stāvēja un vēroja mediķu automašīnu pie akadēmijas, līdz brīdim, kad ar bākugunīm Renātu aizveda. Emīls atviegloti uzelpoja – tas nozīmē, ka vēl ir ko glābt.

Nākamajā rītā ar Emīlu sazinājās Renāta mamma, informēja par Renāta stāvokli.

Tomēr pēc tam sekoja desmit dienu neziņa. Renāts bija komā. Ārsti prognozēs skeptiski. Bet Renāts atmodās. Neko neatcerējās. Tālāk operācija un atlabšana.

Puisis atminas brīdi komā, esot redzējis vairākus sapņus, arī murgus. Spilgtākais no sapņiem – ar moci braukājis pa Dubaiju. Kad atmodās no bezsamaņas, par to stāstīja arī ārstiem. Renāts bija pilnīgi pārliecināts, ka tā bijusi patiesība.

"Man pašam kādreiz gribētos ar krosa motociklu pabraukāties. Vienmēr tas ir bijis sirdij tuvu, bet neesmu vēl pamēģinājis," bilst Renāts.

To, ka Emīls ir glābis viņa dzīvību, Renāts uzzināja no vecākiem. "Es domāju, kāds Emīls!? Mans kolēģis bija Edgars! No kurienes parādījās Emīls? Tad man izstāstīja visu situāciju, tad sapratu, kas noticis," bilst Renāts.

Pēc notikušā puisim oktobrī veica vēl vienu operāciju, ievietoja "mehānisko vārstuli", kas kalpojot visu mūžu, tomēr "neko nevarot zināt," saka Renāts. Tagad regulāri jālieto medikamenti un jāveic dažādas pārbaudes.

Renāts ar Emīlu sazinājās neilgi pēc atmošanās no komas, aizsūtīja bildi.

"Tā bija miera un pateicības sajūta – redzēt acis, aiz kurām ir cilvēks. Prieks bija saņemt ziņu, ka jūtas daudz labāk," saka Emīls.

Abi pēc notikušā satikās vasaras sākumā Mūzikas akadēmijā. Pārrunāja notikušo.

Tagad Renātam atlicis vien no jauna atsākt kvalifikācijas praksi, šoreiz vieta gan būšot cita. Paralēli jāizstrādā diplomdarbs, un nākamā gada sākumā – izlaidums. Vasarā viņš pavada laiku ar ģimeni, dodas makšķerēt.

Tagad vēl vairāk kā nekad izjūt, cik nopietni ir jāseko līdzi veselībai: "Tas notikums iedeva tādu kā dzirkstelīti. Cilvēkiem var būt jebkādas problēmas, tomēr vajag uz to attiekties nopietni. Šis man uz mūžu paliks atmiņā."

Emīlam aiz muguras eksāmeni, nosvinēts izlaidums. Gaidāmi vairāki koncerti un uzstāšanās gan bērnu izrādēs, gan rokoperās, gan mūziklos. Pārdzīvotais Emīlam licis līdz saknēm saprast, cik svarīgi ir spēt reaģēt un palīdzēt nelaimē. Būt gatavam jebkam.

"Tas ir liels notikums, kas paliks atmiņā. Savu nospiedumu tas ir atstājis manā attīstībā. Ir svarīgi mums katram saprast, cik esam gatavi šādās situācijās. Es viņu nepazinu, pirmo reizi redzēju. Ja es nebūtu viņu sadzirdējis, neviens īsti vairākas minūtes tur garām nestaigāja," saka Emīls.