Skolēna dēļ ilgstoši cieš pedagogi un vienaudži. Skola vēršas Saeimas komisijā pēc palīdzības

Labdien! Strādāju skolā jau gandrīz 3 gadu desmitus. Situācija skolās kļūst arvien dramatiskāka, to steidzami jārisina. Mēs strādājam un mokāmies ar tādiem "īpašajiem" bērniem, bet cietēji ir mācīties spējīgi bērni, jau vismaz 10 gadus no tā stipri cieš izglītības kvalitāte. Vainoti tiek skolotāji, ka nevar tikt galā ar saviem darba pienākumiem. Īstenībā tā ir bērnu visatļautība un dažkārt arī vecāku visatļautība. Ieteiktu likt vecākiem milzīgas soda naudas. Ja tā nav vecāku vaina, tad dažas speciālās skolas Latvijā līdzīgi kā agrāk bija kolonijas. Skolotājiem skaļi jārunā par to un jākliedz pēc palīdzības. Varbūt mums vērts ieskatīties citu valstu pieredzē, piemēram, kā Vācijā tiek risināti šādi jautājumi.

Lai dzīvo brīvās Latvijas audzināšanas rezultāti!

Lojalitāte pret agresoriem noved pie slepkavībām. Katrā skolā ir pa kādam agresoram. Manu bērnu klasē arī bija puika, kas šitā bērnus, dzīvniekus, skolotājus lamāja. Bija atnesis nazi, žileti, draudus izteica. Klasesbiedrus aiz matiem zem krāna slīcināt mēģināja. Bet nekas- neviens taču nav beigts. Bet johaidī, dusmas pārņem- kāpēc mūsu valstī netiek saknē jau apcirpts vardarbība, bet tiek gaidīta kārtējā slepkavība?! Es panācu to, ka agresīvajam puikam uzlika mājmācību, atsaucoties uz savu bērnu tiesībām. Jā, nav vienas dienas darbs, bet jāsāk ar to, ka vecākiem jāgriežas ar oficiālu iesniegumu papīra formātā pie direktora. Labāk- katram no vecākiem. Tā nebūs tikai oarunāšana, tie būs vairāki simti vai desmiti iesniegumu ( cik nu tur aktīvi vecāki būs), uz kuriem būs jāatbild. Direktoram arī būs pamatotas tiesības vērsties tālāk. Vēl ieteikums pašiem vecākiem parunāt ar agresora vecākiem, tas arī palīdz izdarīt pareizo izvēli par labu bērna aizvākšanai no skolas. Un parunāt tādā līmenī, kādā saprot.

Šādu gadījumu būs arvien vairāk un vairāk, jo bērniem ir visatļautība gan juridiski, gan dzīvē ģimenēs. Tiesības ir, pienākumu nav. Tie aprakstītie pienākumi ir smieklīgi.

Zinu gadījumus, kad šādu iemeslu dēļ cienījami pedagogi aizgāja no darba, jo bieži šados gadījumos viņiem nevis centas palīdzēt iespēju robežās, bet vainoja, ka neesot profesionāļi, ja netiekot ar problēmām galā. Ja vecāks par sava lolojuma 'neieredzēšanu' pasūdzējās publiski, skolotāju un arī skolu nolēja dubļiem visi, kam nebija slinkums. 'Varoņi'gan vienmēr palika anonīmi- tādas ir cilvēktiesības.

Tādus vispār būrī un viss, līdz kapa malai