Teātros kļūst grūtāk piepildīt skatītāju rindas. Biļešu cenas sasniegušas griestus
Teātra dienas svētki tradicionāli aizvadīti ar izcilību sveikšanu savējo vidū… Ar pilnām biļešu kasēm, jo "izmestas" fantastiskas atlaides. Pastāvīgie teātra apmeklētāji pārzina visu teātru repertuāru, jo tā ir viņu garīgā maize, ar ko ikdienā baroties.
To, ka skatītājs Latvijā teātri mīl – redz pēc izpārdotām izrādēm, un skatītāju pilnajiem autobusiem. Tomēr teātra ļaudis sūkstās – šobrīd kļūst arvien grūtāk piepildīt skatītāju rindas.
Jā, skatītājs ar to biļeti balso, bet man ir jāsaka tā, ka apmeklētāju skaits lielajās zālēs krītas visos teātros. Un es domāju, ka biļešu cenas augša, kas attiecas uz teātriem, ir jau sasniegušas virsotni. Ja viņa iet pāri pa 20, 25 un pat uz dažām lietām pāri pa 30 eiro, domāju, ka tā priekš Latvijas iedzīvotāja ir virsotne.
Arī šomēnes bija tirdzniecībā biļetes uz Dziesmusvētkiem, līdz ar to uz teātri nenopērk, un mēs to izjūtam, ka ir samazinājusies, ne jau tā interese, bet ir ļoti daudz šie piedāvājumi.
Mums šobrīd ir ļoti spēcīga mode uz vienreizējiem pasākumiem. Izgāzt diezgan lielu naudu. Mūsu kultūras patērētāju – cilvēku skaits nemaz nav tik liels, lai mēs varētu atļauties būt tik izšķērdīgi.
Teātra kritiķis Atis Rozentāls redz problēmu citur. Viņaprāt, ir jāsamazina ražošanas apjomi. Jo nav jau noslēpums, ka Latvijas teātri ir rūpnīcas, kas ražo mākslu.
Ir gadi, kad tas netraucē, kad ir ļoti spilgti mākslas notikumi, bet ir gadi, kad jūtams, ka šajā intensīvajā saspringtajā režīmā ar šo mākslas kvalitāti nav labi. Un tāda sezona, manuprāt, ir arī šī. Izvēle šobrīd ir milzīga. Teātri nosaukumu skaita ziņā ir saražojuši ļoti daudz. bet manuprāt šobrīd ir apjukums, tīri tematiski, ko tas skatītājs grib un, ko tas teātris piedāvā. Šogad, manuprāt, Spēlmaņu nakts žūrijai būs diezgan grūti, jo ja man būtu jāpasaka tie piecinieki – ir jau marta beigas un man būtu ļoti grūti pateikt, ko.
Pēc kritiķa domām skatītājs vairākas sezonas pēc kārtas gājis uz visu, ko viņam labticīgi piedāvā, taču šobrīd kurnēšana skatītāju rindās esot arvien izteiktāka, un garderobisti spiesti skaitīt zāli pametušos.
Ir pirmizrādes, kur aiziet prom pāri simtam, vienkārši mūsu skatītājs ir kļuvis izvēlīgs.
Teātri gan to neuztver kā lielu traģēdiju. Teātris mainās un skatītājs arī.
Tas teātris bija tāds gludāks, smukāks, mierīgāks, visi arī sēdēja kā akadēmiskā koncertā, ka ir jānosēž. Ja teātris palicis spuraināks, arī skatītājs palicis spuraināks. Plus vēl visi sociālie tīkli, kur tad agrāk tikai mājās varēja paburkšķēt. Es domāju, ka ar laiku sagaidīsim, ka cilvēki arī izrādes laikā ies prom, citās valstīs tas nav tabu, pie mums tas ir šausmas, bet galvenais, lai viņi nāk uz nākošo izrādi.
Tas ir saistīts arī ar to, kā mēs šobrīd uztveram mākslu, arī kā produktu, tāpat kā ābols, ja es iekožos un man negaršo, es viņu aizkostu izmetu, nevis kā pēckara paaudze arī sakaltušu maizīti sagrieza, izmērcēja pienā un apēda. Tā ir mūsu attieksme pret lietām kopumā, arī māksla ir prece, produkts un cilvēki pret to arī tā izturās. Es neteiktu, ka šī attieksme būtu kā kritērijs tam, ka teātris ir labāks vai sliktās, tas ir signāls kādi mēs paši sabiedrībā esam.
Nu, kā mums taču maksā algu, mēs taču nevaram uztaisīt vienu izrādi desmit gados Latviešu mīlestība. Nāks, viss būs kārtībā, bet nodokļu maksātāji taču mums maksā, lai mēs iedziļinātos mūsu valodā, dramaturģijā, pasaules uzbūvē…lai atnāk kāds vakarā pēc sešiem nostrādājies un paskatās, re, kā viens divus mēnešus ir domājis par greizsirdību kā Otello. Reti kad ir tādi darbi, kas patīk pilnīgi visiem. Tādi mākslas darbi nav. Gaumes ir dažādas – vieni mūsu izrādes, procesu dievina, otri pēc pirmās daļas sašutuši iet prom.
Teātri juzdami, ka viss nav perfekti, sāk mēģināt dažādas mārketinga metodes. Un reizēm šīs metodes rada tādu alternatīvu realitāti – ap sevi sāk pulcēt cilvēkus, kuriem šis teātris joprojām patīk un kuri sociālos tīklos pauž, cik tas viss labi, ko viņi ražo un tad sanāk, ka mēs tie kritiķi esam tādas Makbeta raganas, kas stāv un kurn. Ja kāds šobrīd saka, ka latviešu teātris ir savu spēku virsotnē, tad tā nu gan nav taisnība, šobrīd viņš ir pārdomu brīdī – kur iet, ko darīt, kā rīkoties.
Par to liecina tas, ka vairākos teātros mainās vadība – kuģa stūres ratu atstājis Nacionālā teātra vadītājs Ojārs Rubenis, šobrīd ieņemot izpilddirektora amatu. Uz jaunā kapteiņa vietu konkurss jau izsludināts, pieteikušies deviņi pretendenti, kas tagad tiek vētīti. Tāpat iecelta jauna vadītāja Rīgas Krievu teātrī – Dana Bjorka. Uz viņu Kultūras ministrija liek lielas cerības, jo šis teātris no septiņiem valsts dotētajiem, vienīgais gadu noslēdzis ar zaudējumiem. Tāpat parādījusies mākslinieciskā vadītāja Valmieras teātrī – Indra Roga. Šis administratīvais process sev nesīs līdzi kādas konsekvences, pārliecināts Atis Rozentāls, uzsverot – teātros sācies pārmaiņu laiks.
Pirms dažiem gadiem tas uzrāviens bija caur to, ka latviešu teātrī ienāca jaunā paaudzē – vairāki spilgti režisori reizē, kas radīja to iespaidu, ka latviešu teātris attīstās ārkārtīgi strauji – tā bija jauna teātra valoda, visiem bija interesanti – skrēja skatīties, ko Nastavševs, Seņkovs, Groza-Ķibere taisa, šobrīd šie režisori joprojām ir jauni, bet viņi nevar vairs mūs ne ar ko pārsteigt. Tās ir radošas neveiksmes, mēs negribam viņus īpaši par to sist, bet tā tas ir.
Manuprāt, kopumā Latvijas teātris patiesībā ir ļoti augstā līmenī, ja skatāmies uz Eiropas ainu. Tas, ka nav pati pilnība un veiksmes, vai tāpēc necienīsim brāļus Dukurus, vai jauno daiļslidotāju Vasiļjevu, vai Ostapenko, ja viņiem ir neveiksmes, nē, jo viņi ir izcilnieki. Tieši tāpat ir teātrī – mums ir izcilnieki, kuriem labākas un var būt sliktākas izrādes, bet svarīgi ir, lai šīs izrādes ir gaumes līmenī, teātris šo gaumi var veicināt vai graut un tanī brīdī, kad redzu, kad gaumes līmenis nav, es sāku uztraukties.
Ko gan es gribu uzsvērt, ka mūsu teātrī nav tādu nekaunīgu haltūru – var izdoties, neizdoties, var būt nogurums, radošā krīze…Bet nav tā, ka režisors vai teātris ir taisījis absolūtā režīmā – ka, kaut ko uzbliezīsim un gan jau nāks, tā gan nav.
Šitas atkal ir tas brīdis, kad man vajadzētu iekost mēlē un paklusēt…ziniet, Māris Sirmais reiz ir teicis: grūti taisīt mūziku tiem, kuri sen vairs nemīl mūziku. nezinu. Es ļoti labprāt tā darītu – es paņemtu ansambli, mēs nodarbotos ar izpēti, atrastu jaunu ceļu, valodu, bet mēs četrus mēnešus nespēlētu – mēs darbotos uz to jauno materiālu, bet tam nav naudas. Jo teātriem vajag pelnīt.
Valsts dotācija lielajiem teātriem sedz tikai daļu no kopējām izmaksām. Tāpēc teātri spiesti strādāt maksimālā intensitātē. Neveiksmīgas izrādes nevar atļauties neviens. Tikai pateicoties lielākam izrāžu skaitam un apmeklētāju plūsmai teātriem izdodas strādāt ar peļņu.
Ir viena slikta lieta – ka pazūd gan tā radošā brīvība… Tīri nemanāmi, pēc pēdējās pirmizrādes runājos, ka pat aktieris atnāk kolēģu izrādi noskatīties un viņš sāk rēķināt, vai uz šo izrādi nāks skatītājs vai nenāks, bet tā nedrīkst būt…
Kaut kādā ziņā pie tā vāveres riteņa esam pieraduši. tas ritenis parāda negācijas tad, kad sāk aktieris slimot. Skaidrs, ka veselības problēmas daudziem rodas no pārslodzes.
Mums nevajadzētu tagad iedomāties, ka mums vajadzētu atteikties no meklējumiem, kur jau tagad skaidrs, ka miljoni nenāks, bet šie meklējumi ir svarīgi pat, ja rezultāts nav svarīgs, lai to nominētu, piemēram, pērn nacionālajā Seņkova Trīne, par ko tauta sašķēlās divās daļās – bija klasiskie, kas teica, kas par ārprātu, bija tie – kas teica, tas ir novatoriski, tad tāpēc, ka man nepatika, es teikšu, ņemiet dotāciju nost, tā arī nevar.
Repertuāra ziņā teātriem ir radošā brīvība, viņi paši ir atbildīgi gan par izvēli, gan par rezultātu. Jāsaka gan, ka valsts finansējums vistiešākā mērā atkarīgs arī no kvalitātes.
Latvijā laba tradīcija ir šī profesionālā Spēlmaņu nakts nacionālā balva, kas notiek katru gadu, kurā tiek izvērtēti jauniestudējumi un arī daļa no piešķirtā valsts finansējuma ir atkarīga tieši no šiem rādītājiem, kāds ir bijis vērtējums.
Pērn gan saistībā ar Spēlmaņu nakts nominācijām izcēlās skandāls. Teātra ļaudis pauda neapmierinātību. Tāpēc šogad žūrijas sastāvs pamainīts – ja pēdējos gadu jauniestudējumus vērtēja tikai teātra kritiķi, tad šosezon arī teātra procesiem tuvu stāvoši cilvēki, piemēram, Latvijas radio žurnālists Eduards Liniņš.
Viņš teātra mākslā ir izglītots un zinošs cilvēks, šķita interesanti, kāds būs viņa skatījums uz šo sezonu, protams, žūrijā ir arī kritiķi, bet tā es neteiktu, ka būtu kādas radikālas pārmaiņas un skandāli ir vienmēr.
Šis ir jau trešais gads, kad valsts budžeta līdzfinansējums Latvijas teātriem ar katru gadu ticis palielināts. Šogad sasniedzot 10,3 miljonus eiro. Arī algas augušas. Vidējais atalgojums aktieriem un teātra tehniskajiem darbiniekiem šogad kāpis par 50 eiro.
Ir jau labāk, bet tā situācija ir katram tik individuāla, ar blakus darba iespējām, ar noslodzi, šis ir trešais gads pēc kārtas, kad vidējais atalgojums pieaug. Cik pieliek, tas ir teātra vadības ziņā, to nu jau neviens skaļi riņķī nerunā.
Lai gan es īstenībā esmu par to, ka ir jādod cilvēkiem, tomēr, ja šiem cilvēkiem nav iespējams strādāt ar kvalitatīviem instrumentiem un tehniku, tas arī – reizēm zūd šī motivācija, alga daudz maz kaut kāda ir, bet, ja ar četrdesmitgadīgu tehniku jāstrādā, tad nav vairs darba prieka.
Ja es kopējā valsts politikā no politiķiem dzirdu, ka kultūra Latvijā ir pārfinansēta, tad tas mani apbēdina, teātris nav pārfinansēts, mēs daudz paši nopelnām, mēs spēlējam 584 izrādes gadā. Nacionālajam teātrim būtu finansējumam no valsts jābūt 75% un tad to latiņu varētu likt vēl augstāk un augstāk, nevis varbūt ne līdz galam noslīpētu izrādi. Bet tā ir visā pasaulē, vienkārši jāstrādā… Izrādē "Antigone" Kreons saka: strādāt vajag!
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
