"Tik labi kā tagad, neesam dzīvojuši nekad". Simtgadnieki pulcējas salidojumā un atminas jaunību

Līgatniece Brigita Kauliņa ir viena no salidojuma dalībniecēm. Kundze gan vēl nav sasniegusi simt gadu vecumu, nākamnedēļ paliek 98: "Man ir ielūgums atsūtīts, es esmu atzīta. [TV3 Ziņas: Kā var tik ilgu mūžu nodzīvot, kāds ir tas noslēpums?] Ir jākustas. Pagājušovasar es pēdējo reizi audu, bet es pa vasaru simt metru aužu, pa ziemu simt pāru noadu."

"Noslēpums ir humora izjūta. Garā mūža noslēpums varētu būt arī humora izjūta. Pie friziera un pie mašīnas mums šodien viens joks gadījās. Bija negadījums ar pogu un svārkiem. Uz ielas. Un nokrita svārki," stāsta Brigitas Kauliņas mazmeita Iveta Zariņa.

Tālāk jau Brigitas kundze orķestra pavadībā dodas uz kultūras centru "Ulbrokas Pērle", kur pulcējušies daudzi citi seniori godājamā vecumā. Starp viņiem gan tādi, kam vēl nedaudz līdz apaļajai jubilejai, gan tādi, kuri gadus skaita jau otrajā simtā.

"101 gads viens mēnesis un 26 dienas. Katru dienu skaitu, citādāk jau var aizmirst," saka Skaidrīte Teremta.

Skaidrītes kundze ar smaidu saka — arī 101. dzīves gadā viņa nespēj mierā nosēdēt. Divas reizes nedēļā vingro un joprojām aktīvi piedalās dažādos pasākumos: "Kas negrib, tas nevar. Kas grib, tas var daudz ko. Es vēl šļūcu no mājas ārā. Publikā ir jāiet, cilvēkos ir jāiet. Ja galīgi nevar, tad es neko nesaku, bet es tak vēl varu. Ir tak pie kā bakstīties, ir spieķītis."

Arī citi simtgadnieki saka – par vecumu viņi atminas tikai, ja apskatās pasē.

"Kāda starpība, cik vecs ir cilvēks. Jušanās nav gada skaitļu rezultātā. Viņa attieksme ir vai nu cietējs jeb viņš ir darītājs. Un kamēr viņš var kaut ko padarīt, viņš ir apmierināts," saka 100 gadu vecais Jānis Danoss.

Tikmēr simtgadnieku radi saka, no dzīves pieredzējušajiem senioriem tie var mācīties daudz – to spēju būt aktīviem visu garo mūžu, gudrību un nerimstošo dzīvesprieku var tikai apbrīnot.

"Dzīves gudrību, aktivitāti, optimismu, tas arī ir galvenais, jā. Un mūžīgo dzīves izzināšanu. Tas ir tas, ko viņš dara visu laiku un es līdz ar to arī esmu pieradusi, ka, lai arī, cik augstskolas pabeigtu, ir jāpalielina savu redzeslauku," saka Jāņa meita Dita.

Sirmgalviji, kuri pārdzīvojuši gan Otro pasaules karu, gan padomju okupāciju saka, tie ar savu garo dzīves pieredzi var apliecināt – tik labi, cik dzīvojam tagad, mēs neesam dzīvojuši nekad un par ko sūdzēties nav.

"Pārdzīvots ir daudz un dikti, bija simt gadi, tad 102 un tagad 103. arī ir. Un man ir labi, viss ir ļoti labi. Un es nejūtos….man vienīgi tā kāja jocīgāka, bet citādi nav ne vaina," saka Līvija Sradiņa.

Pērn Latvijā bija reģistrēti vairāk nekā 200 simtgadnieku. No viņiem četri bija sasnieguši 106 gadu vecumu.