"Visgrūtākais bija saprast, kā to pateikt mammai." Atklāta saruna ar HIV pozitīvo Jāni

Sirsnīgs un pozitīvs vīrietis pēc 30, kurš brīvajā laikā rušinās savā piemājas dārziņā Ogrē, karaoke konkursos dzied savas mīļās Madonnas dziesmas un rūpējas par dziedātājas vārdā nosauktu kaķi.

Jānis smaidīgs un aizelsies iebrāžas Skaties.lv redakcijā, atvainojoties par kavēšanos – bijis jāpaņem kostīms, jo pēc intervijas filmēšanās, bet vakarā ar draugiem uz koncertu. Šodien ir AIDS diena, kas ir svarīgs datums arī Jānim. Pirms diviem gadiem viņš uzzināja, ka jau vismaz desmit gadus viņa imūnsistēmu ēd HIV vīruss.

Kad man bija jādomā, ko intervēt par HIV tēmu, sapratu, ka principā jau daudz variantu nav. Tu esi viens no retajiem, ja ne vienīgais Latvijā, kurš ir gatavs atklāti runāt par šo tēmu, neslēpjot seju.

Ne gluži. Ir vēl Aleksandrs, kurš taisa portālu hiv.lv. Bet, jā, pa lielam tas arī viss.

Kāpēc tāda situācija? Pēc statistikas datiem Latvija ir visstraujāk augošais HIV perēklis Eiropā, bet tajā pašā laikā tie ir tikai pliki skaitļi. Kamēr ārzemēs pat slavenības nebaidās atklāt, ka ir inficētas, Latvijā mums nav reālu, dzīvu piemēru, kas ietu un runātu par savu pieredzi.

Redzi, es esmu jauns cilvēks, darbojos mediju vidē, man ir vieglāk iet, atklāti runāt, cīnīties.

Bet lielākā daļa, jā – riskē sagraut dzīvi Latvijā, publiski atklājot, ka viņiem ir HIV. Pirmkārt viņi riskē ar darbu, statusu.

Lai ko arī teiktu, Latvija šajā ziņā ir ļoti aizspriedumaina valsts. Un nav runa par kaut kādiem neizglītotiem sabiedrības slāņiem, to parāda deputātu attieksme.

Pirms diviem gadiem bija situācija, kad deputāte Jūlija Stepaņenko lika aizvākt Rīgas ielās izvietotu sociālo reklāmu, kura aicināja uz iecietību pret HIV slimniekiem, sakot, ka tādam "ķēzījumam" nav jābūt Rīgas ielās.

Jo mums, lūk, Latvijā ir tikumība. Kāds HIV?

Un tagad, kad bija diskusijas par to, ka HIV, hepatīta un tuberkulozes ārstēšanu vajadzētu paaugstināt atkal tādā līmenī, kāds tas bija pirms krīzes laika, vienā no TV diskusijām uzstājās Mārtiņš Bondars, kurš ļoti iestājās pret to.

No sērijas – kāpēc tādi cilvēki būtu jāārstē?

Ja tāda ir attieksme no cilvēkiem, kas ir pie varas, neviens loģiski domājošs cilvēks negribēs atklāt, ka viņam ir šī diagnoze.

Bet Tu izvēlējies rīkoties pretēji un ne mirkli to neslēpt. Kad uzzināji, ka Tev ir šī diagnoze, vai sākumā nebija to grūti atklāt citiem, sākot jau no tuviniekiem? Pastāvēja taču kaut kādas bažas – kā reaģēs, vai sapratīs?

Pirmais bija zvans diviem labākajiem draugiem, lūdzot padomu, kā to saudzīgāk pavēstīt mammai, kurai slimnīcā bija jāierodas pēc stundas, kad mani jau pārvestu uz nodaļu, kurā ir ļaudis ar konkrēto diagnozi.

Bet nevienu brīdi nedomāju to no kāda slēpt. Apzinājos, ka tas taču manī kā cilvēkā neko nemaina. Visgrūtākais bija saprast, kā to pateikt mammai, lai viņu nesatrauktu.

Un kāda bija apkārtējo reakcija? Vai piedzīvoji to, ka kādi draugi no Tevis novēršas tikai tāpēc, ka esi HIV pozitīvs?

Nē, es nedraudzējos ar tizliem cilvēkiem, man nebija tādu problēmu (sirsnīgi smejas).

Bet, protams, mātei tas bija šoks, jo šī diagnoze vienmēr saistās ar zināmu laika posmu, ko tev atlicis dzīvot. Tajā brīdī, kad es par to uzzināju, mans imūnsistēmas stāvoklis nebija daudzsološs.

Sanāk, ka infekcija Tevī bija jau labu laiku?

Desmit gadus.

Tu gribi teikt, ka var mierīgi nodzīvot desmit gadus, pat nenojaušot, ka esi HIV pozitīvs? Kaut kādas izpausmes taču Tu šo gadu laikā juti…

Nē, pilnīgi neko. Turklāt šo gadu laikā esmu veicis daudz dažāda veida asins analīzes, nevienas neradīja aizdomas.

Patinot filmu atpakaļ, vai Tev ir skaidrs, kur ieguvi šo infekciju?

Visdrīzāk tas bija tetovējums. Tas ir vienīgais, kas atbilst tam laika posmam, un kur pastāvēja risks. Kā zināms, HIV var iegūt tikai caur asinīm vai seksuālā ceļā.

Seksā vienmēr esmu izsargājies, narkotikas nekad neesmu lietojis. Bet, jā, 19 vai 20 gados, studiju laikā, izdomāju, ka būtu baigi forši uztetovēt velniņu.

Studenta dzīves laikā, protams, šķiet, ka vislētākais variants ir tas labākais. Pēc tam "ieguglēju" to salonu, un viss bija skaidrs – viņi tiesājās par hepatītu, salons jau bija slēgts, jo nebija atbildis higiēnas prasībām. Viss kļuva skaidrs.

Pašam nebija domas tiesāties?

Un kāda jēga? No HIV tas mani neizārstētu. Tā ir cīņa ar vējdzirnavām, jo jāpierāda, ka tas iegūts tieši tur. Ja tas būtu noticis tikko, bet ne jau pirms desmit gadiem.

Kā Tu pats pieņēmi faktu, ka esi HIV pozitīvs?

Tas bija 2015. gada februāris. Slimnīcā biju ar pavisam citu diagnozi. Mani vienkārši pasauca un paziņoja: "Veicām jums padziļinātas analīzes, esat HIV pozitīvs, būs jāārstējas citā nodaļā."

Paņēmu savas mantas un devos uz norādīto nodaļu, kas jau vairs neizskatījās pēc slimnīcas, bet baisas ieslodzījuma vietas. Principā – vietas, kur nomirt. Tad palika bail – kur es esmu?

Taču uzreiz gribu piebilst – lai cik nolaists būtu korpuss, kur ārstē konkrēto diagnozi, ārsti tur ir fantastiski. Mana ārste Anastasija Šangirejeva – dievīga persona.

Taču uzzināju, ka man ir ļoti vāja imūnsistēma, plus bija aizdomas par problēmām ar aknām. Pirmās divas dienas bija traģiskas – domāju par visu, ko normāli cilvēki nedomā, pašnāvību tai skaitā.

Mani izglāba cilvēki man apkārt. Mamma, draugi, radi, nodaļas ārsti. Saņēmos un sāku atlabt.

Atlabt. Vārds, ko parasti nenākas dzirdēt, ja runa par HIV, jo principā ir uzskats, ka ar šo diagnozi neviens neatlabst – kļūst tikai sliktāk.

Bet ir pagājuši gandrīz trīs gadi, Tu šeit sēdi, priecīgs un smaidīgs runā ar mani. Cik saprotu, pēc intervijas vēl brauksi filmēties kāda projekta masu skatos un vakarā iesi uz Samantas Tīnas koncertu. Brīdī, kad Tev pateica, ka Tev ir HIV, Tev nākotne trīs gadus uz priekšu saistījās ar ko šādu?

Zini, HIV liek pārvērtēt prioritātes. Pirms tam mana dzīve bija darbs, darbs, darbs, mazliet mājas un atkal darbs.

Uzzinot diagnozi, sapratu, ka tā nevaru dzīvot. Sāku piedomāt pie veselīga uztura, regulāri staigāt kājām, sportot.

Nācās pamest darbu, kurā strādāju vairāk kā 10 gadu, sākumā gan tas bija psiholoģisks šoks, bet nu sapratu, ka tas bija pareizi.

Kāpēc? Neatlaida taču diagnozes dēļ?

Hmm. (Apdomājas). Ne tieši diagnozes dēļ, bet… Teiksim tā, ja darbā neesi bijis vairākus mēnešus… Pati saproti.

Bet es teikšu tā – viss, kas notiek, notiek uz labu. Ja man nebūtu šī dzīves pavērsiena, iespējams, es nekad nebūtu sadūšojies aizbraukt un nointervēt Madonnu, kas bija manas dzīves sapnis. Tajā brīdī sapratu, ka ir jādzīvo citādi.

Kā Tu šobrīd jūties?

Normāli, ja neskaita, ka esmu mazliet apaukstējies, jo vakar pārāk ilgi staigāju pa parku kopā ar krustdēlu.

Šur tur joprojām ir aizspriedums – ja HIV slimnieks ir apaukstējies, viņš principā ir uz nāves sliekšņa.

Nosacīti. Ja man būtu temperatūra, es, protams, tūlīt brauktu uz slimnīcu. Jo imūnsistēma tomēr nav tas, ar ko es varu riskēt. Un es arī sekoju līdzi tam, lai nepārsaltu, nepārkarstu. Nav tik sarežģīti.

Runājot par HIV, cilvēkiem uzreiz galvā sāk griezties kaut kādi skaitļi. Pieņēmumi, par to, cik ilgi iespējams nodzīvot. Kāda ir tā situācija mūsdienās?

Vai Tev pašam galvā ir kaut kādi biedējoši cipari, varbūt ārsti izteikuši prognozes? Tu domā par to, cik ilgi vēl dzīvosi?

Tas ir diezgan dīvaini.

Jā, no vienas puses tu apzinies, ka tie nevar būt desmitiem gadu.

No otras – medicīna iet uz priekšu. Ja vēl pirms kāda laika runāja par desmit gadiem, tagad tie noteikti ir daudz vairāk, un pēc trim gadiem noteikti būs vairāk.

Varbūt HIV pēkšņi kļūs izārstējams. Tu nevari to prognozēt.

Tajā pašā laikā – tev var rīt pat uzkrist ķieģelis uz galvas, pat ja esi pilnībā vesels.

Vienkārši jāturpina dzīvot un darīt to, kas patīk, nav jēgas analizēt un rēķināt.

Ir kaut kas, no kā Tev nācies atteikties dēļ diagnozes?

Varbūt vienīgais, no kā esmu atteicies pēc sarunas ar ārstiem – no "Stipro skrējiena" (smejas).

Latvijā noteikti ir daudz cilvēku, kuriem ir bail iet pārbaudīties, jo bail uzzināt šo diagnozi. Kāpēc tomēr iet un pārbaudīties?

(Ilgi domā) Zini… Es pat nezinu, vai es varu kādam ieteikt iet pārbaudīties. Latvijā sistēma principā ir tāda, ka labāk uzzināt pēc iespējas vēlāk.

Principā ir tā – ja tu uzzini, ka tev ir HIV, bet tev veselība ir laba, neviens tevi neārstēs. Gaidi, kad tev paliks sliktāk. Tikai tad tu saņemsi valsts apmaksātu ārstniecību.

Principā sistēma Latvijā ir tāda, ka labāk nezināt, ka esi HIV pozitīvs pirms esi tiešām smagi slims.

Valsts apmaksā ārstēšanu tikai ja tev ir zem 350 veselām šūnām. Ja tev ir virs – vai nu maksā pats vai gaidi, kad kļūs sliktāk. Un tā maksa mēnesī ir vairāk kā 1000 eiro, to Latvijā reti kurš var atļauties.

Principā ir tā – ja tev ir ļoti slikti – zem 350 šūnām, tevi ieliek slimnīcā un paārstē. Tiklīdz kļūst labāk, palaiž laukā, kur tu vienkārši vari gaidīt, kad kļūs sliktāk, jo, ja nav lielas naudas, pats neko nevari ietekmēt.

Sistēma ir jāmaina. Visu cieņu Hosamam Abu Meri, kurš ir sācis par to cīnīties, jo Saeimā līdz šim visiem bija pie kājas par HIV slimniekiem.

Jā, ir valstis, kurās ir vēl sliktāk – Krievijā, Baltkrievijā. Bet tepat Igaunijā ārstēšana ir daudz efektīgāka.

Latvijā ir visstraujāk augošais HIV inficēto skaits. Vai tas nav tieši saistīts ar neefektīgo ārstēšanu? Saprotu, ka efektīgas ārstēšanas gadījumā iespējams panākt stāvokli, kad HIV inficētais nespēj šo vīrusu nodot citiem. Ja izdotos šādi "apārstēt" lielu cilvēku skaitu, tas būtisku ierobežotu vīrusa izplatību.

Tieši tā! Ja cilvēks saņem pienācīgu ārstēšanu, viņš iegūst "undetectable" līmeni (nenosakāma vīrusu slodze, kad ar esošajām uz šo brīdi testu sistēmām HIV netiek atrasts asins plazmā), kas nozīmē, ka vīruss viņa organismā joprojām ir, taču pastāv maza iespējamība to nodot tālāk pārējiem.

Taču ne tikai tas.

Manuprāt, pie mums visi šie profilakses pasākumi ir absolūti nepareizi vērsti. Ja ir kādas HIV kampaņas, tas notiek geju klubos, kas ir bezjēdzīgi izšķiesta nauda, jo statistika norāda, ka vīruss šobrīd visstraujāk izplatās heteroseksuālu kontaktu ceļā. Homoseksuālie ļaudis jau sen visu zina par šo tēmu, ir laiks izglītot tieši heteroseksuālos.

Vai Tu plāno ģimeni, bērnus?

Savu bērnu man droši vien nebūs. Jā, pastāv iespēja, ka HIV slimniekam piedzimst vesels bērns. Bet es tomēr uzskatu, ka ir bezatbildīgi un stulbi riskēt ar cita dzīvību. Jo risks pastāv.

Kā var un kā nevar inficēties ar HIV? Lasi TE!

Skaties.lv izsaka pateicību apvienībai hiv.lv par palīdzību un konsultēšanu informācijas sagatavošanas procesā.