Simtiem jauniešu pēc pamatskolas beigšanas "iesēžas" mājās

Šie jaunieši lielā mērā ir tipiski pusaudži, kuriem ir ļoti svarīgi būt draugu kompānijā, apzināties, ka viņus mīl, ciena un atzīst. Un to viņi var saņemt vidē, kur viņu īpašās vajadzības tiek ņemtas vērā un jūtas droši.

Šajā reizē jaunieši gatavos pankūkas un viņiem pastāvīgi jāmācās nopirkt pienu, miltus un olas.

Šoreiz sociālo prasmju treniņa grupā viņi dosies uz veikalu, mācīsies izvēlēties produktus un vēlāk arī pagatavot maltīti.

"Mēs mācījāmies drēbes mazgāt, tagad gatavot ēst," stāsta Rojs.

Savukārt Vigo skaidro: "Nedrīkstam pārtērēties, jādomā tā, lai neizvēlās visu dārgāko."

Prasmes, ko apgūst šādās grupās, palīdz uzlabot arī dzīves kvalitāti. Tiesa, projektā ir paredzēts konkrēts nodarbību skaits. Pēc tam katrs ies savu ceļu.

Visi ienāk veikalā. Aleksandrs tur rokā iepirkumu lapu. Aleksandram ir 17. Arī viņš ir viens no grupas dalībniekiem. Un, kā saka mamma Indra, sociālā dzīve dēlam ir ļoti svarīga. Taču pavasarī, kad puika pabeigs devīto klasi, var iestāties klusums.

Aleksandrs un Kārlis pie preču plauktiem sarunājās un nolemj, ka sāli nepirks, jo centriņā ir daudz.

Bērniem ar autiskā spektra traucējumiem mācību iespējas pēc devītās klases nav pārāk plašas. Speciālajās skolās var apgūt profesionālo izglītību. Profesiju klāsts gan ir ļoti ierobežots: pavāra palīgs, grāmatu iesējējs, celtnieka palīgs. Daudziem tas nemaz neder. Precīzāk, neatbilst personas prasmēm, piemēram, motorikas vai sensoro traucējumu dēļ. Bet tajā pašā laikā šiem cilvēkiem ir citas stiprās puses.

Pie olu plaukta jaunieši pārliecinās vai olas nav saplīsušas un ieliek iepirkumu grozā.

Piemēram, Aleksandrs runā četrās valodās un apgūst piekto. Jaunietim ir brīnišķīga humora izjūta, mīlestība pret mūziku un izcila atmiņa. Un šo potenciālu var izmantot citos darbos.

Apraduši ar filmēšanu Aleksandrs paņem mikrofonu un jautā Kārlim: "Kas tev visvairāk patīk centriņā?"

Kārlis atbild: "Vislabāk centriņā man patīk darboties ar jums, gatavot ēst, tad kopā paēst.. un muzicēt kopā un grupās strādāt."

Kā teic Aleksandra mamma, Latvijā joprojām ir virspusēja un stereotipiska izpratne par to, kas ir autisms. Proti, lai gan visā pasaulē tas pieskaitāms pie neiroloģijas, pie mums to attiecina pie garīgā rakstura traucējumiem. Likuma izstrādātājiem nav izpratnes un zināšanu! Tāpēc arī netiek piedāvāti atbilstoši risinājumi.

Smagā situācijā nonāk vecāki, jo ir liela neziņa, ko viņu bērni varētu darīt pēc 9. klases??! Pieredze rāda, ka simtiem tādu jauniešu paliek mājās, neizkāpjot no gultas, jo darba iemaņu viņiem nav, bet izglītības iestādēs – neņem. Un tas noved pie regresa! Atveseļošanās process pēc tam – ļoti smags.

"Tāpēc ar lielām cerībām skatos uz šo centru un līdzīgajiem, kur ir cilvēki, neliela komanda. Apmācīti. Zina, saprot vajadzības. Saprot, kā darbojas šo cilvēku prāts, zina, kādām lietam pievērst uzmanība," stāsta Aleksandra mamma Indra Ozola un piebilst: "Es redzu, ko tas dot Aleksandra attīstībai, viņa emocionālai labsajūtai un stabilitātei. Vienīgais jautājums paliek, ka šobrīd centrs drīkst uzņemt tikai no 18 gadu vecuma, bet pavasarī, kad beigs skolu, būs 17 ar pusi un tad ir jautājums, ko darīt pusgadu, lai nenonāktu tik skumjā situācijā, kā citi jaunieši."

Pakalpojumi dienas centrā paredzēti PILNGADĪGĀM personām. To nosaka Rīgas domes normatīvie akti. Centra "Solis augšup" līdzdibinātāja gan uzskata, ka uzņemt vajadzētu arī jauniešus no 16, 17 gadu vecuma.

"Konkrēti šeit mēs turpināsim to, ko viņi iegūst skolā. Paplašināt intereses, sociālās un patstāvības prasmes. Katram sociālās rehabilitācijas plāns, izmantosim talantus un spējas, ko attīstīt, nostiprināt un virzīt uz pastāvību. Tā ir vide, kur viņu saprot, pieņem, līdzīgi domājoši. Līdzīgi lietas uztveroši. Atrod draugus un jūtas droši," stāsta centra "Solis augšup" līdzdibinātāja, sociālo prasmju treniņa grupu koordinatore Diāna Meška.

"Katru dienu domāju par to, kāda ir nākotne un ko viņš varēs dot. Tas ir grūti, jo viņa spēju stipro un vājo pušu komplekts ir ļoti specifisks un raksturīgs tikai viņam. 1:06:26 kā visas mammas, mēs gribam redzēt, ka mūsu bērni ir patstāvīgi un laimīgi. Mēs gribam redzēt, ka bērni ne tikai balstāmi, bet var sniegt labumu sabiedrībai. Esmu pārliecināta, ka viņš to varēs, ja sniegsim nepieciešamo atbalstu," stāsta Aleksandra mamma.

Sabiedrībai – ir nozīmīga loma šo jauniešu dzīvē. Un, ja izglītības sistēma ir neelastīga un to grūti iekustināt, tad viena no iespējām varētu būt šādi centri, kas (ar Rīgas domes atļauju) uzņemtu jauniešus, kuri vēl nav pieaugušie, bet savos 16 gados – nav vairs arī bērni.