"Slapjā vietā acis." Ģimenes sagaida VAD absolventus pēc gandrīz gada dienestā
Pirms vienpadsmit mēnešiem 469 jaunieši ieradās Ādažu militārajā bāzē ar neziņu par to, kas viņus sagaida! Un šodien viņi stāv ierindā kā karavīri, bet skatītāju rindās lepnuma asaras slēpt nespēj viņu tuvākie. Ir noslēdzies gandrīz gadu ilgs ceļš. Ceļš, kas daudziem kļuvis par vienu no svarīgākajiem dzīves posmiem.
Ir dienas, kuras paliek atmiņā uz mūžu. Dienas, kad vecāku acīs mirdz lepnums, bet pašiem ir milzīgs gandarījums par paveikto. Un šodien tāda diena ir simtiem ģimeņu!
Pērn vasarā viņi atstāja mājas! Kāds pirmo reizi uz tik ilgu laiku šķīrās no ģimenes, cits nezināja, vai vispār spēs izturēt dienesta pārbaudījumus.
Bet šodien visi smaida. Ir noslēdzies gandrīz gadu ilgs ceļš, un ģimenes piedzīvoja īpašu satikšanos.
"Domāju, šis laiks jums bija vērtīgs. Vērtīgs, lai pārbaudītu sevi, lai iegūtu jaunus draugus un iespaidus, bet šis arī ir laiks, ko jūs devāt mūsu valstij. Un par jūsu uzdrīkstēšanos – paldies!"
Viņu rindās ir simtiem stāstu par neatlaidību, draudzību un spēju nepadoties.
Un šodien tas nav tikai izlaidums. Tiek svinēts ceļš, kas jauniešus pārvērtis par karavīriem.
Par paveikto – karavīri saņēma apbalvojumus un piemiņas monētas: neliels simbols ar ļoti lielu nozīmi.
Ceremonijai noslēdzoties, ierindas kļuva brīvākas, bet apskāvieni ciešāki.
"No sirds, no sirds priecājos, ka šis ir beidzies. Tas posms. Cerams, ka turpmāk būs gandarījums arī pašam par to, ko ir paveicis. Mums ir lepnums neizsakāms."
"Slapjā vietā acis. Pārdzīvoju, kā veicas. Viss laimīgi beidzies. Cilvēks sapratis, ko var, ko ne. Sapratis, ka var vairāk nekā domā, ceru, ka tas arī paliks. Ka jācīnās pašam ar sevi."
Vecākiem šis ir brīdis, kad pirmo reizi pa īstam apzināties, cik ļoti viņu bērni šo mēnešu laikā ir mainījušies.
No 469 karavīriem vairāk nekā 100 izvēlējušies turpināt dienestu. Tas nozīmē, ka daļai šī diena nav atvadas no formas tērpa. Tas ir pirmais solis nākamajā dienesta posmā.
"Man bija grūti. Laikam fiziskā daļa. Bet tas ir izdarīts, un prieks par to. To, cik ļoti labi te būt ar kādu kopā. Ar vienaudžiem, kas palīdzēja. Un, kad grūti, iemācījos nepadoties."
"Bija daudz vietu, kurās nācās pārvarēt grūtības. Meži, pārgājieni, ar smagām somām, un tad bija brīži, kad likās, pēdējie pēdējie metri, un viss. Bet tagad ar prieku atskatos."
Par grūtībām, kuras izturētas, šodien visi runā ar lepnumu. Arī Mārtiņš, kurš dienestam pieteicās, strādājot Japānā par modeli. Bet tagad apņēmies turpināt militāro karjeru, lai kļūtu par virsnieku.
"Man nebija nekādas nojausmas par militāro karjeru. Un nebiju dizrdējis neko. Vienīgi, ko filmās redzēju. Biju nobijies vairāk nekā patiesība ir. Nav no kā baidīties."
"Viņi visi bija sabijušies. Katrs savā galvā uzburam to bildi, kā būs, veidojas ilūzija, ka būs traki un slikti. Bet mēs no savas puses mainām apmācību, metodes, lai sasniegtu mērķus, jo jaunieši mūsdienās ir gudri un izglītoti, un, ja kādreiz derēja: "Tāpēc, ka es tā teicu!" Tagad tas nestrādā."
Un kamēr ģimenes steidz apskaut savus karavīrus, ir skaidrs – izlaidums nav tikai noslēgums. Tas ir sākums jaunam dzīves posmam, kurā līdzās ikdienai vienmēr būs apziņa, ka nepieciešamības gadījumā viņi ir gatavi stāties Latvijas sardzē.
"Viegli nebija, bet vajadzēja tikt galā. Bija mērķis iziet un tikt galā. Tagad liels prieks. Dienests daudz ko devis, arī draugus. Lepojos, ka iestājos VAD. Un iesaku citiem. Mūsu jaunatnei jābūt stiprai."
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
