Piektdien, 20. janvārī, aprit 32 gadi kopš barikādēm, kad, stājoties pretī padomju militāristiem, mums kārtējo reizi izdevās nosargāt Latvijas neatkarību. Barikāžu laiks to dalībniekiem lielākoties saistās ar milzīgu tautas vienotību, un daudzi atzīst, ka šobrīd Ukrainā notiekošais karš pateicību par iespēju atjaunot savu valsti uzjundī ar jaunu spēku, vēsta TV3 Ziņas.
1991. gada janvāra spraigo notikumu pieminēšana galvaspilsētā šorīt sākās ar piemiņas ugunskura iedegšanu Doma laukumā. Sanākušajiem bija iespēja iekāpt autobusā, kurā barikāžu muzejs izveidojis ekspozīciju, un vēlāk notika arī svētku koncerts. Tāpat visas dienas garumā varēja aplūkot fotoizstādi, pie kuras atmiņās par tā laika notikumiem kavējās arī paši barikāžu dalībnieki.
Aivars Puriņš
barikāžu dalībnieks
"Mēs bijām no strēlnieku apvienības, kas dibināta 1986. gadā, un mūsu kolektīvs aizsargāja Augstāko Padomi no šīs puses, jaucām ārā stalažas, vilkām ārā akmeņus, uztaisījām ķēdīti un sākām veidot barikādes. Kas teiktu, ka nav bail, tas muļķis, skaidrs, ka bail bija. Viens moments bija tāds, ka likās tūlīt kaut kas sāksies, kaut kas būs. Bet tas moments ilga 1,5 stundu un tad pārgāja, un sapratām, ka nekas nebūs. Tad piebrauca "Latvija" klāt, sacīja: "Puiši, nomierināties", izkāpa mūsu bruņotie vīri ārā un teica – viss ir garām."
"Tā bija piektdiena pirms traģiskajiem svētdienas notikumiem. Mēs no Valkas rajona, mums bija Dzirnavu iela, telegrāfs, un mūsu vīri stāvēja uz ielas, bet mēs, sievietes, smērējām maizītes. Ticiet vai neticiet, bet katrā rokā uz viena pirksta bija pa tulznai. Jo ļoti daudz cilvēku nāca pēc tās pārtikas, kā toreiz teica "paikas". Un es biju ļoti lepna, ka no mūsu rajona atbrauca zemnieks, atveda piena kannu, atveda žāvētu gaļu," atminas barikāžu dalībniece Mārīte Magone.
Daudzi neizbēgami šobrīd velk paralēles starp mūsu barikāžu laiku un to, kas patlaban notiek Ukrainā. Lai arī mums 32 gadus senie notikumi prasīja upurus un omonieši nonāvēja astoņus cilvēkus, šausmas, ko tagad pārdzīvo Ukraina reālā karā, nav salīdzināmas.
Romualds Ražuks
bijušais Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs
"Mana galvenā doma ir par to, ka mēs to izdarījām laikus, tieši tajā brīdī. Jo Ukraina nedaudz nokavēja, kad Maidans bija 2014. gadā, un tagad runājām ar vēstnieku Oleksandru Miščenko un piekritām viens otram, ka vairāk nekā 20 gadi tika iekavēti, ejot Eiropā, brīvo valstu saimē."
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Dienas laikā ziedu nolikšana notika arī Bastejkalnā. Vietās, kur nāvējoši ievainoja piecus barikāžu dalībniekus, bija norīkota godasardze.
Savukārt pēcpusdienā pie Saeimas kavēties atmiņās par vēsturiskajiem notikumiem bija ieradušies Augstākās Padomes deputāti un tā laika žurnālisti.
Anta Rugāte
atmodas laika žurnāliste
"Es 20. datumā biju Latgalē un visu to, kas notika Iekšlietu ministrijā, skatījāmies Rēzeknē, viesnīcā pēc dienas filmēšanas. Iebraucām jau diezgan pavēlu, tieši ap to brīdi, kad jābūt "Panorāmai", un, kad vērām vaļā durvis un nācām iekšā vestibilā, priekšā ekrāns un sastinguši cilvēki, kas skatās, kā lido trasējošās lodes."
"Es toreiz biju pilnīgi "zaļš" gurķis, tikko sācis strādāt laikrakstā "Diena", kurš arī tikko bija sācis iznākt. Tas, ko es atceros, iekšēji man kaut kā tie gadi tādi bija, tas vecums, kad nebija nekādas iekšējas baiļu sajūtas. Bija sajūta, ka viss būs okei, un pat tajā visā bija tāda kā nebēdnība," atminas atmodas laika žurnālists Uģis Vidauskis.
Gunta Līdaka
atmodas laika žurnāliste
"Mēs bijām jauni, mums bija mazliet pāri pa 20 gadiem. Mēs ticējām Latvijai, mēs ticējām pārmaiņām. Laiks bija sarežģīts, bet es biju žurnāliste un filmēju Mūrnieka nogalināšanu, citus notikumus. Es biju vieglā drudzī, un mēs strādājām dienu un nakti. Tā galvenā sajūta laikam bija milzīgā ticība, jo mēs visi bijām kopā neatkarīgi no vecuma, un mēs visi ticējām, ka izdosies."
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
20. janvāris bija viens no traģiskākajiem barikāžu laika datumiem – šajā dienā nāvējoši ievainoja piecus cilvēkus. Kopumā omonieši šajās dienās atņēma astoņu cilvēku, kas aizstāvēja savu valsti un brīvību, dzīvības.
Atceres pasākumos šodien piedalījās arī valsts augstākās amatpersonas – premjers, Saeimas priekšsēdētājs, kā arī vairāki parlamenta deputāti izrādīt godu barikāžu dalībniekiem bija ieradušies pie Brīvības pieminekļa un vēlāk apmeklēja arī Bastejkalnu, kur izvietotas piemiņas plāksnes 20. janvārī ievainotajiem.
Vakarpusē, atgriežoties no Davosas, Bastejkalnā ieradās arī Valsts prezidents Egils Levits, kurš iezīmēja paralēles starp mūsu vēsturisko pieredzi un to, ko patlaban piedzīvo ukraiņi.
Egils Levits
Valsts prezidents
"Pirms 32 gadiem latvieši, Latvijas tauta, nosargāja pirmos tikko uzplaukušos brīvības asnus, ko krievu imperiālisti vēlējās sabradāt, ar to mūsu tauta izteica savu valsts gribu, savu gribu atjaunot savu valsti. Šodien krievu imperiālisti uzbrūk Ukrainai. Mums latviešiem un ukraiņiem ir līdzīgas pieredzes, un tāpēc mēs palīdzam aizstāvēt viņu brīvību un vienlaikus visas Eiropas demokrātiju un brīvību."
Valsts augstākās amatpersonas ziedus šodien nolika arī Rīgas 2. Meža kapos, kur atdusas barikāžu upuri.
Doma laukumā no 20. janvāra apskatāma arī fotoizstāde "Barikādes Latvijā 1991 un barikādes Ukrainā 2014-2022", velkot paralēles starp abiem notikumiem. Šajā izstādē apskatāmas kopumā 40 lielformāta fotogrāfijas, kuras apkopojis 1991. gada barikāžu muzejs. Līdztekus izstādei visas dienas garumā cilvēkiem bija iespēja piedalīties arī ierakumu sveču liešanā – tās vēlāk sūtīs uz fronti Ukrainā.
