Saeima tikai šonedēļ beidzot vienojās pagarināt atbalstu Ukrainas kara bēgļiem. Īpaši satraukti to gaidīja aptuveni 1000 sportistu, kuri patvērumu raduši Latvijā. Tie ir bērni, nereti ar visām ģimenēm, kuriem šādi dota iespēja ne tikai trenēties, bet turpināt pilnvērtīgu dzīvi. Kā pirmā uz palīgā saucienu šādas grupas izmitināt atsaucās Valka, un tur savu nākotnes dzīvi arī turpmāk plāno būvēt ne viena vien ukraiņu ģimene, kas tagad intensīvi mācās latviešu valodu.
"Mūs izglāba sports!" Tā saka Ukrainas kara bēgļu ģimenes Valkā, kuras šeit, drošībā, nonāca, pateicoties tieši tam, ka viņu bērni spēlē basketbolu.
Kopmītņu ēkā Valkā saiņo pušķus un gludina – tur gatavojas 9. klases izlaidumam, un skolēnu vidū pamatskolu beidz arī ukraiņu bērni. Pirms došanās uz svinībām vēl atrodas brīdis sarunai virtuvē.
Visus vieno basketbols, un, paradoksāli, tieši tas visus arī izglāba. Kara pirmajās dienās viņi pamanīja, ka sociālajos tīklos klejo aicinājumi – ja bērns spēlē basketbolu, ir iespēja doties uz sava veida nometni Latvijā. Mūsu pusē koordināciju uzņēmās Ainars un Ilze Bagatski, Ukrainā – treneris Artioms, pats trīs bērnu tēvs. Ceļš šurp bija brauciens pretī nezinājamam. Galvenais – lai nešauj.
"Sanāca, ka es vecākiem jau piedāvāju iespēju izbraukt, bet vienlaikus vēl tikai meklēja vietu, kur mums palikt. Apstākļi ar katru dienu kļuva tikai sliktāki – šāva arvien vairāk un tuvāk. Rakstīju, ka mums steidzami vajag evakuēt cilvēkus! Man atbildēja: "Valka, 40 vietu mājā. Ņem?" Es nedomājot atbildēju: "Ņemu!" Nezināju, kur ir Valka, kas tā par vietu. Sapratu, ka vajag. Rakstīju vecākiem, ka rīt izbraucam," saka basketbola treneris no Harkivas, Artioms.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Vietas aizpildījās ātri. Dmitrijs ar ģimeni bija desmit dienas slēpies pagrabā bez sakariem, tāpēc lēmums nāca viegli – jebkur būs labāk nekā frontes līnijā. Par laimi, viņa auto bija braucams, lai gan šķembas izurbušās cauri bagāžniekam, sēdekļiem un pat jumtam. Ar tādu arī mērots ceļš līdz Valkai. Un tā baisā sajūta, ka atgriezties vairs nav, kur. Vismaz izbraukt viņš kā daudzbērnu tēvs vēl drīkstēja.
Profesors un zinātņu kandidāts radioelektronikā, viņš saka – garlaikoties mums šeit neļāva. Tagad radis pielietojumu skolā, kur palīdz ukraiņu bērniem mācībās.
Arī Alla – Harkivas medicīnas universitātes pasniedzēja, ārste ar 20 gadu pieredzi, tagad Valkā asistē zobārstniecībā, un ir aizkustināta par vietējo atbalstu. Ar asarām acīs viņa rāda piespraudi, ko saņēmusi dāvanā, – divas sirdis Latvijas un Ukrainas karoga krāsās.
"Mēs ļoti pārdzīvojam un skumstam pēc tuviniekiem. Visi esam izkaisīti pa pasauli. Mana māsa, ar ko esam ļoti tuvas, tagad ir Vācijā. Mums to grūti pārdzīvot, bet Latvijas cilvēki tagad aizvieto ģimeni, nebaidīšos tā teikt. Visiem palīdz – te zobus mums salabo, te palīdz ar dažādiem sadzīviskiem jautājumiem," teic Alla.
Pavisam sadzīvisks priekšmets – veļas aukla. Ja ģimenē aug tik daudz sportistu, nav grūti iedomāties, cik bieži jāmazgā veļa un jāžāvē formas. Vietējie atnāca un uzmeistaroja šādu statīvu, lai ukraiņiem būtu.
Tāpat arī katram atrasts pa velosipēdam, palīdzēts ar pabalstu nokārtošanu un iejušanos vietējā skolā. Dzīve mazpilsētā ir mierīga, un to ukraiņi novērtē visvairāk.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Natālija ir divu dēlu mamma, bet paglābties no kara izdevās tikai ar jaunāko. Sirds ik dienu bailēs trīc par vecāko, kurš bija spiests palikt Ļvivā: "Vecākajam dēlam 27. februārī apritēja 18 gadu. Varat iztēloties, kā liktenis izspēlēja joku? 24. februārī viss sākās… Tie, kuri apzinājās situāciju un bija tuvāk ziemeļiem, puišus ap šo vecumu centās laikus izvest pāri robežai."
Natālija tāpēc zina, ka pie pirmās iespējas atgriezīsies, lai ģimene atkal būtu kopā. Tāpat arī Alla, kuras vecāki atteicās dzimtās mājas pamest.
Bet tie, kuriem māju vairs nav, dzīvi būvē no jauna. Artioms jau zina, ka nākamsezon ģimnāzijā trenēs vietējo komandu, tāpēc cītīgi mācās latviešu valodu, un arī viņa bērni ir iejutušies.
"Man šeit ļoti patīk. Harkivā skolā bija kautiņš teju katru dienu! Šeit visi pieklājīgi un draudzīgi," saka skolniece no Harkivas, Fiokla.
Tētis smejoties piebilst, ka mums ļoti atšķiroties temperamenti! Tieši latviešu mierīgums viņam ļoti patīkot: "Es vienmēr runāšu par latviešiem ar pateicību. Jūs esat neticami cilvēki! Es pat nezinu, kā mēs reaģētu, ja jūs nāktu pie mums. Vai mēs spētu jums tik daudz dot kā jūs dodat mums? Lai gan lieliski redzam, ka arī jums no debesīm nekas nekrīt, ar savu darbu visu nopelnāt."
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Lielākos puišus šodien arī satiekam darbībā – 3×3 mačos Saulkrastos, kur sīvi cīnās līdz pat pusfinālam.
"Mūs visos veidos atbalsta un ļauj nodarboties ar to, kas mums visvairāk patīk – mācīties un spēlēt basketbolu. Gribu palikt Latvijā, spēlēt Valkā. Šeit ir ļoti labi priekšnoteikumi, lai spēlētu basketbolu," apņēmību pauž basketbolists Dima.
Puiši saka – sports ir arī tas, kas vislabāk palīdz aizmirst pārdzīvoto.
