Vēlēšanas 2018 – vai gaidāmas izmaiņas ārpolitikā un drošības politikā?

"LNT Top 10" šonedēļ pētīja partiju programmas, lai saprastu, cik svarīga ir ārpolitika un nacionālā drošība pirms šīm vēlēšanām, un vai ieroči Latvijas armijai, Donalds Tramps un Vladimirs Putins vispār ir politiķu dienaskārtībā?

Kad pirms četriem gadiem partijas cīnījās par iekļūšanu 12. Saeimā, viens no centrālajiem tematiem, kam priekšvēlēšanu laikā politiķi pievērsa daudz uzmanības, bija drošības stiprināšana. Tas tāpēc, ka Krievijas agresija Ukrainā 2014. gadā bija novedusi pie Krimas pussalas okupācijas un aneksijas.

Divas no varas partijām togad savu programmu pat sāka ar vārdiem par drošību. "Partijas "Vienotība" 12. Saeimas vēlēšanu programma ir balstīta drošībā," tā pirms četriem gadiem rakstīja "Vienotība". "Drošība par valsts un ģimenes nākotni" – tas savukārt bija Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) pirmais no trīs galvenajiem mērķiem.

Kā liecina jaunās programmas, ko pirms 13. Saeimas vēlēšanām sagatavojušas astoņas partijas, kurām saskaņā ar pētījumu aģentūras SKDS augustā veikto aptauju ir vislielākais atbalsts, tagad šis temats vairs nav tik aktuāls. Un tam ir vienkāršs izskaidrojums, saka Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektors Andis Kudors. "Mainījusies ir situācija. Mēs esam, paldies Dievam, mierīgākā fāzē, kā 2014. gadā vai tikko pēc tam," viņš saka.

No astoņām populārākajām partijām vārdu "drošība" visbiežāk – piecas reizes minējusi Latvijas Reģionu apvienība, kas savu programmu arī sāk, rakstot, ka tā "iestājas par Latviju kā "drošu, pārtikušu un taisnīgu valsti". "Jaunās Vienotības" programmā vārds "drošība" atrodams četrās vietās. Trīs reizes tas minēts Jaunās konservatīvās partijas un ZZS programmā. Divas reizes to piesaukusi apvienība "Attīstībai/Par!", bet "Saskaņa" un Nacionālā apvienība – tikai vienu reizi.

Savukārt partija "KPV LV" vārdu "drošība" savā programmā nav minējusi ne reizi. Andis Kudors uzskata, ka tas nav pareizi: "Atstāt to vispār nepieminētu pat, ja tagad ir mierīga situācija ģeopolitiskā kontekstā, vienalga nav īpaši labi. Te paliek jautājumi. Jūs nepaskaidrojat, par ko jūs iestāsieties. Pat ja galvenie akcenti ir citi, viens, divi teikumi īsajā programmā par skādi nenāktu."

Vairākas partijas pievērsušās aizsardzības izdevumiem. Divi politiskie spēki sola tos palielināt. Neminot konkrētu finansējuma apmēru, to apņēmusies panākt Nacionālā apvienība un "Jaunā Vienotība". Tā sola budžetu pakāpeniski audzēt līdz 2,5% no iekšzemes kopprodukta. Neprecizējot, ka pieaugums par pus procentu no IKP nozīmē izdevumu palielināšanu par vismaz 140 miljoniem, nav godīga attieksme pret vēlētājiem, uzskata Rīgas Stradiņa universitātes profesore, politoloģe Ilga Kreituse.

"Tad vajag paskatīties uz valsts budžetu. Tad vajag paskatīties, cik vajag skolotājiem, cik vajag mediķiem. Un tad izvērtēt, cik šie solījumi – it kā mazie skaitlīši, it kā šis mazais 0,5, – cik lielā mērā tas ietekmē tālāko valsts attīstību," pauž Kreituse.

Vēl divas partijas sola nesamazināt finansējumu. Apvienības "Attīstībai/Par!" programmā teikts, ka "Latvija konsekventi izpilda aizsardzības budžeta saistības NATO (..)". Un Jaunā konservatīvā partija sola ar likuma spēku noteikt, ka aizsardzības budžets ir divi procenti no kopprodukta. Par nacionālās drošības garantu partija uzskata "kultūrtelpas un digitālās vides attīstību un aizsardzību".

Lai rūpētos par valsts drošību un arī apkarotu korupciju, šī partija grib veidot Nacionālās drošības biroju, kurā tiktu apvienots Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, Satversmes aizsardzības birojs un Drošības policija. Bet par vienu no aizsardzības ministra uzdevumiem tā nosaukusi "čekas maisu" satura publiskošanu, kas samulsinājis ārlietu eksperti un Latvijas Universitātes profesori Žanetu Ozoliņu.

"Tomēr tā ir partija ar diezgan solīdu intelektuālu un pieredzējušu cilvēku potenciālu. Un tādēļ arī, piemēram, šī drošības sadaļa šajā programmā ir tik tiešām mazliet pārsteidzoša, jo diez vai Aizsardzības ministrijai būtu jānodarbojas ar "čekas maisu" jautājumu," norāda Ozoliņa.

"Jaunā konservatīvā partija mēģina sasaistīt iekšējo un ārējo drošību zem viena drošības termina. Un viņiem pie drošības nonāk "čekas maisu" publicēšana. Kas atkal var radīt tādas pārdomas, cik lielā mērā šī programma ir pārdomāta?" vaicā Kreituse.

Reģionu apvienība stipras un drošas Latvijas vārdā sola atjaunot Policijas akadēmiju un revidēt drošību uzraugošo institūciju darbību, kā arī attīstīt Jaunsardzi un Zemessardzi.

Līdzīgi premjera partija ZZS, kas arī vada Aizsardzības ministriju, apņēmusies veidot "visaptverošu valsts aizsardzību NATO ietvaros, stiprinot Nacionālos bruņotos spēkus, Zemessardzi, Jaunsardzi, austrumu robežu".

Stiprināt iedzīvotāju vispārējo un valsts robežu drošību sola arī "Saskaņa". Tā uzskata, ka ir jāmodernizē bruņotie spēki, par prioritāti nosakot "kiberdrošību un speciālo operāciju spēkus".

"Ja mēs skatāmies uz drošību plašā vārda izpratnē, tad nav nemaz tik slikti. Jo gandrīz visas partijas runā par veselības drošību. Gandrīz visas partijas runā par noziedzību, par robežu kontroli un tā tālāk. Faktiski tā situācija ar drošību varbūt pat nav tik kritiska, kā tas ir attiecībā uz ārpolitiku," norāda Ozoliņa.

Par to, kādu ārpolitiku partijas gatavojas īstenot, to programmas galvenokārt neļauj rast plašu priekšstatu. Par ārlietām turklāt nekas nav atrodams Reģionu apvienības programmā. Un arī "KPV LV" programmā, tāpat kā par drošību, par ārlietām nav ne vārda.

"Viņi nekādā veidā un ne ar ko nesaista Latvijas attīstību saistībā ar to, kas notiek aiz Latvijas robežām. Mani tas īpaši nepārsteidza. Bet vienīgais ir jautājums, ko domās vēlētājs, kad skatīsies uz šo partiju un uz šo programmu," saka Kreituse.

Tikmēr "Jaunā Vienotība" Latviju redz "Eiropas Savienības kodolā" un sola stiprināt Eiropas Savienību, kā arī panākt vairāk naudas no Eiropas Savienības fondiem un lielākus tiešmaksājumus lauksaimniekiem. "Attīstībai/Par!" arī vēlas, lai "Latvija iekļaujas Eiropas kodolā – ciešāk integrētā eirozonā un vienotā tirgū".

Nepārprotami atbalstīt Latvijas piederību Rietumu ģeopolitiskajai telpai sola Nacionālā apvienība. Taču tā iestājas pret Eiropas Savienības federalizāciju un apvienība ir arī pret centieniem vājināt un šķelt transatlantisko sadarbību. Tas piesaistījis Anda Kudora uzmanību.

"Nacionālā apvienība vairāk akcentē vienu tendenci, kas ir pašlaik nedaudz satraucoša — šī transatlantiskās saites vājināšanās. Tad viņi saka, ka tā ir jāstiprina. Trampa retorikas, ne tik daudz darbu, bet retorikas dēļ tur ir zināmas plaisas radušās," norāda Kudors.

Jaunā konservatīvā partija sola stiprināt Latvijas pozīcijas Eiropas Savienībā un NATO, lobēt nacionālās intereses starptautiskajās organizācijās un monitorēt ārvalstu medijus Ārlietu ministrijas precīzai reakcijai.

Bet ZZS aprobežojusies ar to, ka sola īstenot "pragmatisku Latvijas ārpolitiku Eiropas Savienībā", lai aizstāvētu valsts intereses, sekmētu nacionālo drošību, ekonomikas izaugsmi, konkurētspēju un labklājības pieaugumu.

Savukārt "Saskaņa" no pārējām septiņām partijām atšķiras ar to, ka ir vienīgā, kuras programmā atrodams solījums veidot "labas, savstarpējā cieņā balstītas attiecības ar Krieviju un citām NVS valstīm". Un īpašu uzmanību tā vēlas veltīt Ķīnai.

"Pārējie akcentē vairāk nevis Krieviju, bet Eiropas Savienību un NATO, ja mēs runājam par ārpolitiku un drošību. Es neredzu, ka tas būtu kaut kas ārkārtējs. Es domāju, tas atbilst pašreizējiem sabiedrības priekšstatiem par to, kas ir aktuāls, kas ir jārisina. Dabiski, ka tie ir iekšējie jautājumi pārsvarā," saka Kudors.

Turklāt, kā norāda Žaneta Ozoliņa, drošība un ārpolitika nav īpaši noderīgi temati vēlētāju balsu "zvejošanai": "Ja kāda no politiskajām partijām izdomātu būvēt savu programmu, balstoties tikai un vienīgi no ārpolitikas un drošības politikas perspektīvas, tad diez vai tā tiktu ievēlētas Saeimā."

Un viņai pievienojas arī Ilga Kreituse: "Varētu teikt, ka mūsu valstī, rakstot šīs programmas, partijas vadās pēc tā, ja vēlētāju ar to var piesaistīt, tad mēs par to runājam. Ja vēlētāju tas tajā brīdī varbūt ne tik ļoti interesē, tad mēs par to nerunājam. It kā nesaprotot, ka valsts tomēr sastāv no divām politikām – iekšējās politikas un ārējās politikas."