Viņu dzīves salauza Padomju Savienības genocīds. Latvijā piemin 1949. gada deportāciju upurus

Klātesot valsts augstākajām amatpersonām, komunistiskā genocīda upurus Rīgā šodien pieminēja pie Latvijas Okupācijas muzeja.

Kad uz Sibīriju izsūtīja Dagnijas Liepiņas ģimeni, viņai bija tikai četri gadi. Uz jautājumu, kā tas notika, viņa atbild: "Tāpat, kā visiem. Atnāca, savāca, aizveda uz tautas namu, pēc tam uz Stendes staciju, vagonos iekšā un prom."

No Sibīrijas viņa atgriezās 1956. gadā. Bet astoņus gadus izsūtījumā pavadīja Arvīds. Kad plkst. 3.00 naktī no lauku mājām deportēja viņa ģimeni, Arvīds bija sešarpus gadus vecs.

"Mums jau bija relatīvi labi apstākļi. Zeme auglīga. Tie cilvēki, tauta nebija pret mums īsti naidīga. Sākumā jau par fašistiem, protams, [sauca] – "fašitus ved", bet pēc tam jau redzēja, ka cilvēki vien ir. Labāki varbūt par viņiem. Pēc gada mēs dzīvojām labāk kā vietējie un brīnījās," atceras Arvīds.

Pieminēt genocīda upurus ieradušies arī tie, kuriem izdevās izvairīties no deportācijām.

"Es biju sarakstos. Mēs izglābāmies. (TV3: Kā tas izdevās?) Vecāki izglāba mūs. Es vēl biju bērns mazs," stāsta Valērija. Viņas ģimene slēpās mežā un kūtsaugšā.

Savukārt Nadežda ieradusies nolikt ziedus, jo lēģerī zaudēja savu ģimeni: "Tur palika visi. Vecmāmiņa, vectētiņš, onkulīši, mana mamma, visa mana ģimene."

Šī ir viena no traģiskākajām Latvijas vēstures lappusēm. 1949. gada 25. marta deportācijās uz Sibīriju un citiem attāliem Padomju Savienības reģioniem izsūtīja vairāk nekā 42 000 cilvēku. Mūsu pienākums ir par to atgādināt pasaulei un pieminēt komunistiskā genocīda upurus, saka Latvijas Okupācijas muzeja vēsturnieks Edvīns Evarts.

"Aiz katra no šiem vieniniekiem slēpjas vesels dzīvesstāsts, kas ir salauzsts un principā to vairs nevar atgriezt. Tas ir mūsu pienākums, mūsu atmiņa pret saviem senčiem. Ja mēs paši savus senčus necienām, tad ko tad mēs domājam? Kāds cits cienīs? Nē taču!" vērš uzmanību Evarts.

Represijas pieredzējušie šodien nevar nedomāt par Krievijas karu Ukrainā. "Ļaunums nav zudis," uzsver Arvīds. "Ļoti lielas bailes, ka tas var atkārtoties. Un mēs būsim pirmie uz tās robežas – tā mana pārliecība tāda. Jāturas ir, jāpalīdz ukraiņiem. Viņi ir priekšā frontē pašreiz."

Uz jautājumu, ko domā par to, ka tagad Staļina vietā nācis Putins, Dagnija Liepiņa atbild: "Tāds viņš arī ir, viņš vēl briesmīgāks. Bandīts! Tā ir bandītu valsts, tāda tā ir bijusi un nekas tur nemainīsies. Tur nekad nekas nemainīsies. Nekad Krievija neko nav labu pasaulei devusi. Nekad neko."

Vēsture liek mums būt uzmanīgiem, tāpēc ir saprotams, ka atkal valda bažas, satraukums un bailes, savā uzrunā sacīja Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs.

"Arī šodien mēs noliecam galvas to cilvēku priekšā, kas gāja bojā padomju lēģeros. Arī šodien mēs runājam par tā laika notikumiem. Bet arī šodien ir tas brīdis, kad daudzi atkal jūt pasaulē diezgan satraucošas lietas. Redz, ka pasauli atkal mēģina dalīt ietekmes sfērās. Redz, ka ļaunums dodas uz priekšu un to nemaz tik vienkārši nevar apturēt," teic Rinkēvičs.

Lēģeros mira tūkstošiem izsūtīto. Bet tiem, kuriem izdevās atgriezties, salauztā dzīve bija jāveido no jauna.