"Šis ir lielākais apvainojums, kas dzirdēts" – slimnīcas "Ainaži" medmāsa komentē tiesībsarga izteikumus par bērnu spīdzināšanu

Kopš tiesībsargs un Veselības ministrija nākuši klajā ar vairākiem skaļiem paziņojumiem, Ainažos, bērnu psihoneiroloģiskajā slimnīcā, valda haoss, neziņa un liels satraukums. Medicīnas personāls kategoriski noraida visus izskanējušos pārmetumus, arī bērni nestāsta, ka šeit klātos slikti.

Ierodoties slimnīcā, māsu pirmajā jautājumā dzirdams aizvainojumus, – atbraucāt, lai jūs spīdzinātu? Medicīnas personāls ļauj filmēt visas telpas un runāt ar visiem pacientiem, kuri paši tam piekrīt. Bērni labprāt aicina savās istabās un vēlas stāstīt, kā šeit viņiem klājas.

Pusaudži, kuri dzirdējuši par ažiotāžu par slimnīcu, stājas rindā un grib izteikt savu viedokli. Lielākoties – vēlas aizstāvēt māsiņas.

"Mani nav ne fiksējuši, ne lamājuši. Nezinu, visi izturas labi pret mani. Tāpat kā pret visiem. Esmu dzīvojis ar pieciem bērniem, nekad nav bijusi konflikti, nesaprotu, kāpēc citi saka, ka te ir slikti. Personāls pret mani izturas labi, es pret personālu arī," stāsta viens no slimnīcas mītošajiem puišiem

Pusaudži pārliecināti, ka šeit bez iemesla nevienu pie gultas nesienot. "(TV3: Kādas ir tās lietas, par ko parasti piesien?) Jā, protams, ja psiho un sit pa logiem. Ar krēsliem, ja met. Visi labi izturas," stāsta cits bērns.

Puiši neslēpj, ka vairāk ēst griboties, jo šeit atšķirībā no ārpasaules vairs nedrīkstot smēķēt un lietot apreibinošas vielas: "Protams, ka gribētos lielākas porcijas, bet, kad uzlaiž mūs uz svariem, nosver, tad pieņemamies svarā nenormāli. Es atbraucu svēru 80 kilogramus, tagad – 88 kilogramus."

Medicīnas personāls tiesībsarga paziņojumu, ka šeit bērni tiekot spīdzināti, sauc par pazemojošiem un melīgiem. "Tiem darbiniekiem, kas šeit strādā ar tīrāko sirdsapziņu un godprātīgi, no sirds un ar mīlestību, šis ir lielākais apvainojums, kas dzirdēts, jo par spīdzināšanu vispār nevar būt ne runas," norāda medmāsa Dace Līdaka.

Māsas stāsta, ka cilvēkiem no malas ir grūti iztēloties, ko nozīmē darbs ar psihiski slimiem pacientiem, kurus bieži te atved policistu pavadībā, bet tālāk jātiek galā personālam. Fiksācija jeb pacientu piesiešana psihiatrijas slimnīcas ir atļauta vairākos gadījumos, uz laiku līdz stundai.

"Man ir jautājums, vai būtu labāk bērnus zāļot, un tad viņus nebūs jāfiksē, kā kādreiz vecos laikos ar stipriem medikamentiem, vai piefiksēt uz brīdi, lai nomierinās? Man ir jautājums, vai labāk ēst piečurātu pamperu, vai tomēr labāk piefiksēt? Jautājums, vai ļaut labāk ir ļaut plēst matus un kost savās rokās, sist galvu pret sienu, vai tomēr labāk piefiksēt? Kas ir humānāk?" vaicā medmāsa.

No amata atstādinātā slimnīcas vadītāja Ilona Balode šodien vēl sastopama kabinetā, tiesa, pirms vairākiem gadiem saņemto Triju Zvaigžņu ordeņa goda rakstu par nesavtīgo ieguldījumu psihoneiroloģiskās aprūpes attīstībā Latvijā no sienas jau noņēmusi. Viņa saka, – negrasās ne par ko attaisnoties: "Tās lietas, kas tika izteiktas, pārmetumi – es, protams, tās noraidu. Par kaut kādu sodīšanu, injekciju lietošanu kā sodīšanu vai fiksāciju kā sodīšanas veids."

Balode uzsver, ka bērnu dzīvība ir svarīgāka nekā precīza likuma burtu izpilde, norādot, kā ārsti katru gadījumu vērtējuši atsevišķi un darbu pildījuši godprātīgi: "Tā ilgstošākā fiksācija, tas bija tikai tāpēc, pēc vairākkārtējiem gadījumiem, lai šī meitene paliktu dzīva, par šo fiksāciju zina meitenes māte, bāriņtiesa un arī ir vienošanās ar pašu meiteni."

Balode norāda uz hronisku ārstu un personāla trūkumu slimnīcā, jo visi vēlas strādāt privātajā sektorā vai Rīgā: "Mēs būtu ļoti priecīgi, ja šeit būtu vēl kaut vai viens psihiatrs, tā ir mūsu problēma. Ir viens psihiatrs, kaut šeit ierastos vēl kāds, lūdzu brauciet, algas ir labas, apstākļi darbam ļoti labi, brauciet strādājiet."

Balode neizslēdz, ka kāds no "augšas" vēlas ar viņu izrēķināties.