"Koka zars sasit mašīnu, bet visiem vienalga!"

"Beidzot sazvanu, izstāstu savu problēmu, viņi man pārzvanīšot. Paiet burtiski 5 min, zvana un atkal jautā kas noticis. Izklāstu visu lietas būtību. Paskaidro man, ka esot liecinieks, kas esot visu redzējis, kas un kā. Liecinieks esot sniedzis iesniegumu un viss. Sāku sūdzēties par to, kas ir noticis, man uzreiz piedāvāja uzrakstīt otru iesniegumu. Vai es vēlos to darīt. Atbildēju principā, ka jā. Pēc īsām pārrunām piekritu gaidīt policiju. Jāgaidot esot kāds brīdis, jo pirms manis esot 2 citi izsaukumi. Paiet minūtes 30, atbrauc. Atbrauca, pirmkārt, nevis Pašvaldības policija, kuru es izsaucu, bet Valsts policija. Labi, ja jau atbrauca, iekāpu mašīnā, izstāstu situāciju. Valsts policijas darbinieks atbild, ka īstenībā esot šeit jābūt Pašvaldības policijai, nevis viņiem. Vārds pa vārdam – nu pieņemšot manu iesniegumu. Labi, visu sarakstām, aizpildām. Viss izdarīts, atvados, izkāpju no auto – nu jāgaida esot ziņa no viņiem, bet prātā joprojām viņu teiktais par to, ka esot jārīkojas Pašvaldības policijai. Piezvanu viņiem, izstāstu Valsts policijas teikto, un viņi man principā pasūta trīs mājas tālāk, jo esot Valsts policijai jārīkojas. Beigās izdomāju uzzvanīt vēl "Rīgas parkiem un dārziem", jo zars, kas uzkrita manai automašīnai, ir no viņu parka. Tur, protams, atkal mani pasūta tālāk, lai rakstot juristiem, un tie man atbildēšot. Samierinos ar likteni, paiet dienas trīs un tad saņēmu ziņu no Valsts policijas. Viņi neko neuzsākšot, varot pārsūdzēt lēmumu un viss. Mans secinājums ir viens. Varu darīt, ko gribu, bet visiem viss ir vienalga. Paši nezina, kam kas ir jādara. Nevienam neinteresē tas, kas ar mani notika. Visiem viss ir vienalga," pie bēdīgā secinājuma nonāk Kārlis.