"Šie cilvēki netiks aizmirsti," – tā piemiņas vietas atklāšanā Rīgas Centrālcietumā sacīja pasākumā klātesošie. Vairāk nekā 70 gadus nebija nekas precīzi zināms par 99 cilvēku traģisko likteni, kurus "Baigajā gadā" bez tiesas sprieduma cietuma pagalmā nošāva čekisti. Tagad visu upuru vārdi un likteņi ir noskaidroti, un viņu mūžīgai piemiņai novietota atceres plāksne.
Rīgas Centrālcietumā atklātā piemiņas vieta ir kā pēdējā goda atdošana šeit "Baigajā gadā" nošautajiem cilvēkiem – 1941.gada jūnija divās dienās čekisti bez tiesas sprieduma nošāva 99 Latvijas mierīgos iedzīvotājus, nešķirojot ne pēc tautības, ne vecuma. Vecākais upuris bija ap 70 gadus vecs, jaunākais – pat nebija sasniedzis 20 gadu vecumu.
Šis bija viens no pēdējiem komunistiskā režīma terora noziegumiem pirmās padomju okupācijas laikā, kas otrās okupācijas laikā kļuva par sausu statistiku – daudzu nogalināto vārdi un aresta iemesli palika nezināmi. Tā tas bija līdz brīdim, kad pie nozīmīgā pētījuma ķērās Okupācijas muzeja pētniece Inese Dreimane, kurai apjomīgā izpētē izdevās noskaidrot visu 1941. gadā centrālcietumā nošauto vārdus un likteņus.
"Vēvera sarakstā ir minēts Alfrēds Timmermanis. Atšķiras daži burti vārdā un pilnīgi vienādi uzvārdi. Pieņemu, ka čekisti nešķiroja – nogalināja abus. Tas izskaidro Manfrēda Timmermaņa bojāeju un to, ka viņš nav dokumentos atrodams," norāda Dreimane.
Ideja par piemiņas plāksni radās pētījuma iespaidā.
ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšniece, ģenerāle Ilona Spure pauž: "3. un 4. jūlijs zīmīgs, jo tieši tad ekshumēti cilvēki, kas bija nošauti. Tas ir zīmīgs datums, lai vēlreiz un vēlreiz ļautu šiem cilvēkiem piemiņās atdzimt."
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Savukārt Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (VL-TB/LNNK) atklāšanas pasākumā norādīja: "Ir emocionāli aizkustinoši, kad vēsturnieki, ierīkojot šo izstādi, bija krāsojuši stendus ar domu, ka krāso šo cilvēku zārkus. Kas zina, vai tie savulaik nokrāsoti. Emocionālā atmiņa ir svarīga mūsu nācijai."
Piemiņas vietas atklāšanas pasākumu apmeklēja arī Latvijas Politiski represēto apvienība (LPRA), kuri paši vai kuru tuvinieki cieta no režīma.
LPRA valdes loceklis Pēteris Simsons bilst: "Esam gandarīti, ka beidzot uzzināti visi vārdi. Ka šie cilvēki nav bezvārda, pazuduši, aizmirsti. Mūsu jau paliek arvien mazāk. Mums ir mazas bažas par atrašanās vietu slēgtā teritorijā. Cik bieži un kā tā būs pieejama plašākai publikai."
Ieslodzījuma vietu pārvalde vēl nezina, vai katru gadu šajā dienā rīkos atceres pasākumu un cik daudziem būs iespēja piemiņas vietu centrālcietumā apmeklēt.
