Armijā bez uzplečiem: Jūras meklēšanas un glābšanas dienesta koordinators Kalvis Skrastiņš

"Mēs klausāmies, kas notiek jūrā, kas notiek ēterā, un – vai kādam nav nepieciešama mūsu palīdzība," izrādot posteni, stāsta Kalvis.

Būtībā Kalvja Skrastiņa amata apraksts jau noprotams no centra nosaukuma – meklēšana un glābšana jūrā. Tieši viņa maiņa iekrita dienā, kad pirms astoņiem gadiem Jūrmalā atdalījās ledus gabals ar aptuveni 500 cilvēkiem uz tā. "Sākumā ir adrenalīna izvirdums, šoks. Kādas divas sekundes pauze. Mati pakausī it kā saceļas. Jo saproti, ko tas var nozīmēt, kāda ir nelaime. Tad ir klikšķis un sākas aktīva koordinēšanas fāze. Neviens necieta," atminas Kalvis.

Viņa darbs ir kontrolēt jūru, taču patiesībā – viņam pašam tur bija jābūt. Liktenīga izrādījās vēlme lietderīgi īsināt laiku pirms reisa. "Nonācu šeit, varētu teikt, ka – nejauši. Bija doma pastrādāt kādu laiku starp iešanu jūrā. Izbaudīt pavasari, varbūt daļu rudens, un doties jūrā. Un tā aizstrādājos…"

Atšķirībā no citiem turpat esošajiem koordinatoriem Kalvim nav dienesta formas, nav uzpleču. Kopumā centrs ir Jūras spēku pakļautībā, taču savulaik iespēja strādāt tika dotas arī civilajiem. "Darba atšķirības nav nekādas. Tikai tas, ka viņus regulē militārā dienesta un reglamenta likums, es – darba likuma ietvaros."

Kalvis arī rāda kuģu koncentrācijas atšķirības starp Latvijas teritoriālajiem ūdeņiem un citur. Atšķirība patiešām uzskatāma. Taču slodze un atbildība no tā mazāka nekļūst. Dežūra 24 stundas, tad – trīs brīvas. Pilns četru nedēļu atvaļinājums ir retums. "Ir tāda vienošanās ar kolēģiem, ka vasarā divas nedēļas, ne vairāk."

Kā vēl vienu atšķirību, salīdzinot ar turpat esošajiem kolēģiem uzplečos, viņš min, ka viņam nav iespēju kāpt pa dienesta kāpnēm. Taču ar iegūtajām zināšanām un praksi jebkurā gadījumā ir pieprasīts speciālists.