Var sekot "pēcgrūdieni", pēc pieminekļa novākšanas brīdina pētnieks Martiņš Kaprāns
Pēdējo divdesmit gadu laikā piemineklis Pārdaugavā bija padarīts par centrālo simbolu krievvalodīgajai kopienai, kuru tai atņemot, varam provocēt vardarbību ielās, vardarbību sabiedrībā, – "tv3.lv" teic Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Mārtiņš Kaprāns. Lai arī uzreiz šādas izpausmes nav novērojamas, tās varot uzplaiksnīt arī vēlāk.
"Vēl neteiksim: hop!" saka Kaprāns, komentējot iespējamās reakcijas sabiedrībā pēc okupācijas pieminekļa nojaukšanas.
"Var sekot "pēcgrūdieni", tie var uzplaiksnīt arī vēlāk. Manuprāt, drošības dienestiem ir jābūt ļoti uzmanīgiem, jo šis notikums var mobilizēt arī pilnīgi jaunas radikāļu grupas un leģitimēt radikālas izpausmes, kādas līdz šim Latvijā mēs, iespējams, neesam pieredzējuši."
Galvenie provokatori aizturēti
Vienmēr esmu uzsvēris, ka jautājums par pieminekļa nojaukšanu ir jāizskata izsvērti un pārdomāti tieši šī potenciāli vardarbīgā konflikta iespējamības dēļ, atzīmē pētnieks, kura izpētes laukā ir arī krievvalodīgo kopienas postpadomju telpā.
"Pēdējo divdesmit gadu laikā šis piemineklis ir padarīts par centrālo simbolu krievvalodīgajai kopienai vai vismaz nozīmīgai tās daļai. Un, atņemot šo simbolu, varam izraisīt vardarbību ielās, vardarbību sabiedrībā."
Kaprāna vērtējumā, pēdējo nedēļu laikā "nopietni strādājis" Valsts Drošības dienests, aizturot "galvenos provokatorus, kuri varēja potenciāli būt orientēti uz lielāka pūļa un, iespējams, arī vardarbības organizēšanu šī pieminekļa nojaukšanas gaismā".
"Tas, par ko esmu kaut kādā ziņā patīkami pārsteigts, mēs neredzam mūsu sabiedrības krievvalodīgajā daļā tādu milzīgu vēlmi mobilizēties, lai nostātos pretī šai lielā mērā simboliskajai rīcībai no dominējošās sabiedrības daļas puses," spriež pētnieks.
"Ja tas ļoti trauslais miera stāvoklis, kādu pašlaik var novērot, tā arī saglabāsies, es teikšu, ka tas viss ir ļoti veiksmīgi noticis."
Stresa noņemšanas "popits"
Kaprāns atzīmē, ka pēdējā pusgada laikā atbalsts pieminekļa nojaukšanai pieauga, kopumā sabiedrība sasniedzot pārsvaru, lai arī nelielu.
"Skaidrs, ka viskategoriskāk nacionāli noskaņotajā latviešu sabiedrības segmentā šis piemineklis ir kā sava veida antistresa rotaļlieta jeb "popits". Tas nenozīmē, ka līdz ar pieminekļa nojaukšanu tas stress tiek noņemts pilnībā visā sabiedrībā. Patiesībā – tikai vienā minētajā segmentā, kas ir šaura sabiedrības daļa," vērtē pētnieks.
"Ne jau visos 72% latviešu, kas atbalsta pieminekļa nojaukšanu, tas stress bija vienlīdz izteikts. Drīzāk tur bija inerce pēc principa – ja jau, tad jau. Nebija jau tāda milzīgi kategoriska vēlme par visu varu dabūt to pieminekli nost."
Kaprāns: "Protams, arī Ukrainas notikumi lielā mērā saasināja tā simbola un tā pieminekļa pārinterpretēšanu. Līdz ar to mērenāk noskaņotie latvieši, manuprāt, vai nu saglabās vienaldzību attiecībā pret šī pieminekļa nojaušanu, vai arī tas drīzāk viņos pat var palielināt zināmu stresu."
Bet, runājot par krievvalodīgo Latvijas sabiedrībās daļu, tai ar šo soli nekāds stress netika noņemts, – uzsver Kaprāns: "Tas saglabāsies."
Vienlaikus pētnieks arī norāda, ka ne visi krievvalodīgie "ar putām uz lūpām" ir iestājušies par šī pieminekļa saglabāšanu.
"Tur arī sava inerce strādā. Līdzīgi, kā daļā latviešu sabiedrības, kur pateikt kaut ko, kas gluži nesaskan ar pieminekļa nojaukšanas ideju, skaitās gandrīz kā nodevība, arī krievvalodīgo daļā tomēr šī iekšējā noklusēšana un pašcenzūra var nostrādāt."
Kā atzīmē eksperts, piemiņas simbola novākšana nebūt nenozīmē, ka ar to tiks pārtraukta 9.maija atzīmēšana.
"Ja ir runa par šo rituālu, pieminekļa nojaukšana to neizbeigs. Un, ja Krievija kādreiz atkal mēģinās reanimēt visus tā saucamos savus rituālu elementus – lentītes un citus, augsne tam saglabāsies," viņš vērtē
"Ir paņemts šis piemiņas simbols, kā vieta. Jā, tas izmaina šī rituāla ģeogrāfiju, bet tas nelikvidē pašu rituālu. Arī to mums vajadzētu paturēt prātā."
Pēc Bučas un Mariupoles alternatīvas vairs nebija
Atbildot uz jautājumu, vai pēc kara šausmām Ukrainā, kas Latvijas sabiedrībā uzplēsa reiz piedzīvotā okupācijas režīma rētas, bija iespējams alternatīvs ceļš attieksmē pret šeit vēl palikušajiem padomju pieminekļiem, Kaprāns teic, ka alternatīvas īsti nebija.
"Domāju, ka jāņem vērā tie reālie vardarbības uzplaiksnījumi, kas ir kļuvuši par mūsdienu 21.gadsimta genocīda simboliem – Mariupole, Buča un arī pārējās vietas Ukrainā. Tāpēc, droši vien īsti alternatīvas nebija."
Pētnieks atzīmē, ka klāt vēl nāca līdzīgas iniciatīvas par padomju pieminekļu novākšanu arī citās reģiona valstīs.
"Līdz ar to jau pavasarī kļuva skaidrs, ka, acīmredzot, šajā jautājumā nebūs iespējams kaut kāds trešais ceļš, lai gan mēs – tie kas ir saistīti ar vēstures pētniecību – runājām arī par iespējamo trešo veidu, kā to varētu risināt."
"Domāju, tā bija intelektuāļu atbildība – manis un citu atbildība – runāt par to maksimāli piesardzīgi, bet nevis tā – ar kaujas saucieniem uz lūpām, lai tikai maksimāli pazemotu pretējo pusi pazemotu un uz šī pieminekļa fona attīstītu kādu nicinošas toņkārtas vēstījumu. Es teiktu, ka kopumā tā mērenība tika saglabāta, un to nevajadzētu novērtēt par zemu."
"Uz sakulto putu un tuvojošos vēlēšanu fona vienam otram jau, acīmredzot, bija liels kārdinājums būt tam lielajam Ļeņina baļķa nesējam, kā saka, visi iesim un gāzīsim to pieminekli. Bet šāds revanšisma tonis, par laimi, vismaz augstāko valsts amatpersonu izteikumos nebija dominējošs, kas ir pozitīvi," atzīmē eksperts.
"Man ir prieks, ka politiskā elite – prezidents, premjers un citi – ir izvēlējušies necensties demonizēt to iedzīvotāju daļu, kuriem šī pieminekļa nojaukšana ir sāpīga, un ir mēģinājuši runāt par to maksimāli iejūtīgi."
Saglabājās "ļeņinekļu" ēnā
Vērtējot faktu, ka vairāk nekā 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas Latvijā vēl ir saglabājušies okupācijas režīma pieminekļi, Kaprāns skaidro: "Teorētiski 90. gadu sākumā šiem pieminekļiem, protams, no publiskās telpas bija jāpazūd. Bet, kā redzam praksē, vēsturiskajā mantojumā pastāv zināma nerakstīta hierarhija."
Pētnieks norāda, ka, acīmredzot, daudz svarīgāk bija vispirms noņemt tiešos padomju režīma simbolus – Ļeņina pieminekļus, pārdēvēt ielas un tamlīdzīgi. "Pirmais uzdevums bija novākt tiešos ideoloģiskos simbolus, kas iemiesoja tā laika politisko varu. Tie visbiežāk bija šie politiskie funkcionāri, kā Stučka, Ļeņins un citi."
Kaprāns arī atgādina, ka vēl līdz 1995.gadam 9.maijs Latvijā aizvien bija oficiāla piemiņas diena. "Tas rāda, ka pārejas laikā šajos jautājumos valdīja diezgan liels sajaukums," skaidro pētnieks.
"Un mēs zinām, ka 90.gadu beigās sākās Otrā pasaules kara pārrāmēšana, kad tas kļuva par ideoloģiskās cīņas lauku. Kad Krievija mērķtiecīgi sāka investēt attiecīgos publiskās diplomātijas projektos un veicināt tuvākajās valstīs šīs piemiņas dienas reanimēšanu."
Svarīgākais – simboliem dot patiesus faktus
"Manuprāt, svarīgi ir ne tik daudz nojaukt simbolus, bet vismaz dot šiem simboliem patiesus faktus," akcentē eksperts. Kā piemēru viņš min Salaspils memoriālu, kur izveidota jauna ekspozīcija, pievienojot tai jaunus arhīvu materiālos pamatotus faktus par to, cik patiesībā tur gāja bojā cilvēku.
"Padomju vara bija uzpūtusi tos ciparus un padarījusi Salaspili par otro Aušvicu, kas, protams, ir absolūti nepamatoti. Tam nav nekādu vēsturiskos arhīvos balstītu pierādījumu. Bet tas bija kļuvis par ideoloģisku simbolu."
"Šādām piemiņas vietām mūsu publiskajā telpā ir vieta, jo tās nav izgudrotas, bet jautājums ir par to, kādā faktu un informatīvajā bāzē tie balstās. Ir svarīgi, lai šīm vietām tiek nodrošināta patiesa arhīvos balstīta un profesionālu vēsturnieku pārbaudīta informatīvā bāze," rezumē pētnieks.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
