Māra Zālīte: Ir jāatbrīvojas arī no okupācijas apspiestā cilvēka sindroma
Mēs atbrīvojāmies no okupācijas un mums ir jāatbrīvojas no tās simboliem, – komentējot Uzvaras parka pieminekļa novākšanu, "tv3.lv" teic dzejniece Māra Zālīte. "Mums ir jāatbrīvojas no okupācijas arī intelektuāli un garīgi gan vēstures, gan valsts vērtību izpratnē."
"Man nav absolūti nekādu šaubu par to, ka šis ir pilnīgi neiederīgs objekts. Vai tas atrastos Rīgā, Liepājā, Bauskā vai Cēsīs – tas ir lieks. Lieks un savam laikam neatbilstošs. Mūsu laikam neatbilstošs," uzsver dzejniece.
"Mums nav vajadzīgs piemineklis, kas agresīvi veidots ar krievu karavīru tēliem, ar ieročiem rokās, kas vērsti diezin uz kuru pusi, bet ir sajūta, ka tie vērsti uz to cilvēku pusi, kas iet tam garām. Un, protams, ka tas sasaucas ar to, kas tagad notiek, ko tagad dara krievu karavīri," vērtē Zālīte.
Simboli ir svarīgi
Dzejniece uzsver, ka mēs esam tikuši okupēti: "Mēs atbrīvojāmies no okupācijas. Un mums ir jāatbrīvojas no tiem simboliem."
Zālīte nepiekrīt viedoklim, ka simboli nav svarīgi, ka svarīgākas ir materiālās lietas.
"Ludvigs Vitgenšteins ir teicis, ka simboli cilvēku dzīvē ieņem tikpat svarīgu vietu kā jebkuras citas materiālās vajadzības. Jo cilvēks nav vienkārši patērējoša būtne, bet viņam ir svarīgi apzināties sevi arī caur simboliem," teic literāte.
"Kamēr tas piemineklis bija, mēs visi gājām tam garām, sakostiem zobiem."
"Okupācija mums nav darījusi neko labu. Tas, ka pret pieminekļa novākšanu iebilst daļa, teiksim, kā ir – okupantu pēcteču, tas nevar būt arguments, lai to nenovāktu," piebilst Zālīte.
"Tā ir tā mūsu pārmērīgā tolerance"
Vērtējot, kāpēc okupācijas simbola novākšana notiek tikai vairākus gadu desmitus pēc valsts neatkarības atgūšanas, M. Zālīte teic: "Mēs bijām tā kā samierinājušies ar to. Tā ir tā mūsu pārmērīgā tolerance pret daudzām lietām, kas izpaužas gan attiecībā pret pieminekļiem, gan pret valstij nelojālajiem cilvēkiem. Tā tolerance mums ir pret daudz ko. Un šoreiz es to lietoju negatīvā nozīmē."
"Piemēram, vēlēšanu kontekstā mēs esam diezgan toleranti pret Saeimas kandidātiem, kur gadiem ilgi cilvēki ir balsojuši par partijām, kurās ir noziedzīgas personas. Tā, protams, ir pārprasta tolerance. Varbūt tā ir nevēlēšanās iet uz sadursmēm un zināma gļēvulība."
"Okupācijas vārdu jau arī mēs tā kā baidījāmies piesaukt. Tā kā bija neērti to izrunāt, jo varētu ar to kādu aizvainot."
Zālīte atzīmē, ka tiem, kam acis vēl bijušas pusatvērtas, tagadējie notikumi parādīja, cik šausmīgs ir tas režīms un cik šausmīgs bija arī tas padomju laika režīms Latvijā: "Mana paaudze to piedzīvoja jau mērenākās formās. Bet mani vecāki un vecvecāki ir gājuši bojā tieši okupācijas dēļ, un zaudējuši Sibīrijā ārkārtīgi daudz ko. Un tādi ir tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku."
"Tas tolerances slieksnis tagad ir ļoti pazeminājies, paldies Dievam, un mēs saucam lietas īstajā vārdā. Un darām darbus, kas mums jau sen bija jāizdara," vērtē dzejniece.
Atbrīvot arī savu apziņu
"Mums vajadzētu atbrīvota arī savu apziņu, ne tikai gāzt fizisko simboliku," piebilst Zālīte. "Ir būtiski apzināties, ka esam brīva un demokrātiska tauta, ka mēs esam atguvuši brīvību pašu spēkiem. Ka mums bija uzspiests tas režīms. Un mēs kā tauta no tā esam tik neprātīgi cietusi."
Mēs vēl neesam atjaunojuši sevi kaut vai skaitliskā ziņā, – atzīmē M. Zālīte.
"Nav notikusi tautas fiziskā atjaunošanās pēc visām iznīcināšanām, genocīdiem un deportācijām. Bet arī garīgā nozīmē. Ne visi, bet daļa jau vēl neesam atbrīvojušies no tā okupācijas apspiestā cilvēka sindroma. Un tas nākamais būtu – atbrīvoties no okupācijas arī intelektuāli un garīgi gan vēstures, gan valsts vērtību izpratnē."
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
