Kairišs pastāsta, kā atradis aktieri režisora Jura Podnieka tēlam jaunajā filmā

Tā ir nesena vēsturi, par kuru katram, kas to laiku ir piedzīvojis, ir savas atmiņas. Runājot par janvāra barikāžu laiku, nevar nepieminēt režisoru Juri Podnieku.

"Es no savām atmiņām tiešām visspilgtāk atceros to traģisko brīdi, kad tika nogalināti Jura Podnieka divi operatori – Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne. Tas bija tas, ko es atceros kā vistraģiskāko par to laiku. Ja tev ir kinokamera, tad reizēm tevi nošauj," saka Viesturs Kairišs.

Filmā esam mēs, latvieši, kā preses konferencē stāstīja filmas producents Gints Grūbe, ka advokāts Lauris Liepa teica, ka tā ir filma par viņu, operators un alpīnists Kristaps Liepiņš saka, ka tas ir viņa dzīvesstāsts, bet ir viens tēls, kas ir ar savu vārdu – režisors Juris Podnieks.

Preses konferencē Viesturam tika uzdots jautājums, vai viņam bija viegli atrast aktieri Jura Podnieka lomai?

"Ārkārtīgi viegli. Tā bija kārtējā izšķiršanās par estētisko pusi, ja mēs analizējam, un mēs analizējam. Es gribu visiem apgalvot, ka es zinu, kāds izskatās Juris Podnieks. Liekas, paņemsim normālu latviešu aktieri, lielu, tādu Keiša tipa, uzgrimēsim un viss rullēs. Tad man liekas, ka tas būtu tik stulbi. Tas konceptuālais uzdevums ir ļoti grūts. Tā būtu kaut kāda slikta komēdija. Tāpēc mūsu risinājums bija, paņemam kaut ko, ko latvieši nezina, kā citu lomu attēlotāju daudzās filmās, un vienlaicīgi, kurš ir attiecīgajā vecuma grupā, kurš ar savu harismu ir spējīgs nest to ideju – būt jauniešiem tas čalis, kurš pīpē "Marlboro" cigaretes un nes Rietumu kultūru ar savu režisora harismu. Mūsdienās vairāk izskatās kā Niks Keivs," skaidroja V. Kairišs.

V. Kairišs neslēpa: "Es jau sen gribēju filmēt Juhanu Ulfsaku (igauņu aktieris – red.) Es atkal pie viņa atgriezos. Man viņš ārkārtīgi patīk. Protams, tagad te ir arī tas slēptais kods, zinot, uz kurieni tika pasūtīts Krievijas kara kuģis. Viņa vārds no otras puses lasās kā "n…j". Svētais brīvības kods. Atvainojos par šo vārdu lietošanu, bet tas vairs nav nekāds lamuvārds."

Pamatojot savu savu izvēli, V. Kairiņš piebilst: "Vēl viens aspekts ir par to, manuprāt, Juris Podnieks, protams, viņš ir konkrēta persona, bet manā skatījumā tas jau ir kultūrvaronis. Es varu arī savu stāstu izstāstīt. Es atceros, ka ap Podnieku bija tā jauniešu kompānija. Ne tikai tas, ka viņš filmēja "Vai viegli būt jaunam?", bet arī, kad dibināja Kultūras akadēmiju, bija baumas, ka Podniekam ir jāvada 1. kurss, bet viņš aizgāja viņsaulē."

"Man liekas, ka es tieši šo cilvēku uztveru kā kultūrvaroni, kurš vairs nepieder pats sev. Un kuru mēs, nākamā paaudze, mēs varam no tā iedvesmoties. Varam kaut ko stāstīt un mums nevajag ar tādiem drebošiem pirkstiem, kaut kādā ziņā baidīties, svēto zaimot, jo mēs zinām, ka mēs visi esam cilvēki. Mēs neesam svētie. Tādā ziņā es teiktu, ka bija viegli atrast, jo Juhans ir brīnišķīgs, un koncepcija, es zinu, ka tā ir kontraversāla, tur es neko nevaru darīt, tas ir apzināts gājiens un es tiešām uzskatu, ka pareizi un es esmu pārliecināts, ka Juris Podnieks arī mani atbalstītu," stāsta V. Kairišs.

Runājot par to, kā J. Podnieka tēlu uztvēra viņa radinieki, piemēram, mazmeita Alise Podniece, režisors V. Kairiņš atbildēja: "Es gribu pateikt, šie tēli nepieder vairs paši sev. Viņi nav mazbērnu privātīpašums, tādā ziņā. Viņi ir nozīmīgi… viņi pieder arī man. Tādā ziņā, es kā kino režisors arī no viņa esmu ietekmējies. Man arī ir svarīgi. Tur ir tā lielo personību lieta. Es uzskatu, ka tās ir manas svētas tiesības turpināt kontaktus un pat zināmā mērā pienākums, izaicinājums pret meistaru, par to diskutēt."

V. Kairišs neslēpj: "Nekad neesmu ticies ar Juri Podnieku tajās kompānijās. Es biju ļoti tāls no tā visa. Nekad, ne par ko neko sliktu negribu teikt, bet pārdzīvoju, ka viņš nebija tas mūsu kursa vadītājs."

Juhans Ulfsaks, filmā Jura Podnieka atveidošanu saka: "Es zinu to stāstu, es atceros. Esmu tik vecs, ka atceros tos notikumus. Atceros to Jura Podnieka dokumentālo filmu par jauniešiem. ("Vai viegli būt jaunam?" (1986) – red.) Tas tolaik bija liels notikums arī Igaunijā. Es atceros, es to noskatījos."

Par aktieru izvēlēm V. Kairišs ir pārliecināts: "Es tomēr uzskatu, ka ļoti, ļoti uzmanīgi jāstrādā ar aktieriem. Jo, manuprāt, darbs ar aktiera iekšējo stāvokli, ar kādu viņš pārvietojas pa filmu, ir ļoti svarīgs. Un tas mums ir tā kā izzudis, man liekas."

Filmas seansi

Filma "Janvāris" pirmizrādi kinoteātrī "Splendid Palace" un visā Latvijā piedzīvos daudzos vienlaikus notiekošos seansos 11. novembrī no 19:00 (Talsos seanss jau 18:00) – Rīgā nacionālā pirmizrāde šodien notiek kinoteātros "Splendid Palace", "Apollo Kino", "K.Suns", "Cinamon Alfa", "Kino Bize", "Forum Cinemas", ārpus Rīgas – Talsos, Siguldā, Valmierā, Rēzeknē, Liepājā, Cēsīs, Ventspilī, Smiltenē, Madonā un citur. Filmu izrādīs kinoteātri visā Latvijā, līdz 20. novembrim plānoti vairāki īpašie seansi, kuru ietvaros paredzētas tikšanās ar filmas veidotājiem un aktieriem.

Visi pirmizrādes seansi un visi kinoteātri, kur var noskatīties Viestura Kairiša jauno filmu "Janvāris", apkopoti filmas mājaslapā. Daudz dažādu ziņu un informācijas par filmu un tajā attēloto laiku var atrast filmas "Facebook" profilā.

Juris Podnieks

(05.12.1950. – 23.06.1992.)

Dokumentālā kino režisors un operators, kura filmas kļuva par padomju impērijas un varas sabrukuma spoguli. Operators, režisors un producents Juris Podnieks dzimis 1950. gada 5. decembrī Rīgā. Tēvs, diktors Boriss Podnieks atved dēlu uz Rīgas kinostudiju, 1967. gadā Juris sāk strādāt par operatora asistentu, 1972. gadā tiek pie pirmā patstāvīgā operatora darba – pasūtījuma filmas Latvijas PSR aizsargājamā flora (režisors Vadims Mass).

1975. gadā Juris Podnieks absolvē Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtu Maskavā (VVKI) un piedzīvo operatora darba ugunskristības, kad režisors Hercs Franks Podnieku un Sergeju Nikolajevu vienus sūta filmēt nepilngadīgo kolonijā filmai Aizliegtā zona (1975).

1978. gadā tieši Juris Podnieks izdomā tehniskos paņēmienus, kā realizēt Herca Franka ideju, un top leģendārais meistardarbs Vecāks par desmit minūtēm; 1980. gadā Podnieks izcili portretē Viju Artmani Rolanda Kalniņa dokumentālajā filmā "Saruna ar karalieni" un turpina operatora darbu citu režisoru filmās līdz 1990. gadam.

1977. gadā Podnieks debitē režijā ar kinožurnālu "Padomju Latvija" (3/1977, Šūpulis), pirmā dokumentālā filma – "Brāļi Kokari" (1978). Seko "Puikas, zirgos!" (1979), "Baltais "Ave Sol" (1979, LTV), "Strēlnieku zvaigznājs" (1982), "Komandieris" (1984), "Veļ Sīzifs akmeni" (1985) un "Vai viegli būt jaunam?" (1986), kuru gada laikā noskatījās 28 miljoni skatītāju, vēlāk filmu demonstrēja vairāk nekā 80 valstīs. Ar šo filmu Podnieks iegūst pasaules slavu un Lielbritānijas producentu uzaicinājumu uzņemt dokumentālu filmu par PSRS. 1987. gadā sāktais darbs izaug par piecām pilnmetrāžas filmām ar kopīgu nosaukumu "Mēs"/"Soviets" (1989), seko "Krustceļš"/"Homeland" (1990), "Pēcvārds" (1991, veltījums barikāžu laika upuriem Andrim Slapiņam un Gvido Zvaigznem), "Impērijas gals" (1991), "Klusuma stunda" (1992). Filma "Krustceļš" ir ceturtais Jura Podnieka darbs, kas tiek atzīts par gada labāko dokumentālo filmu un saņem balvu "Lielais Kristaps".

1992. gada 23. jūnijā Juris Podnieks noslīkst Zvirgzdu ezerā, taču viņa domubiedri neizklīst, tie joprojām darbojas "Jura Podnieka studijā" – 1990. gadā dibinātās studijas vadību pārņem Podnieka filmu montāžas režisore, vēlāk režisore un producente Antra Cilinska.

Avots: filmas.lv