Valentīndiena: leģendas par visu mīlētāju aizbildni Valentīnu un svinēšanas tradīcijas

Ziņas par Valentīndienas rašanās vēsturi, tās sākotnējiem svētku rituāliem un pašu Svēto Valentīnu ir dažādas un neprecīzas, raksta "enciklopedija.lv".

Valentīndienas rašanās vēsture

Viena no leģendām šīs dienas izcelsmi skaidro ar seno romiešu Luperkāliju (Lupercalia) festivālu, ar kuru februāra vidū atzīmēja pavasara tuvošanos, veicot dažādus rituālus auglības veicināšanai. Viena no svētku tradīcijām bija vīriešu un sieviešu salikšana pa pāriem ar loterijas palīdzību. Romas jaunavas uz zīmītes uzrakstīja savu vārdu un iemeta lielā urnā. Pilsētas neprecētie vīrieši izvilka pa zīmītei, tādējādi iegūstot sev pāri nākamajam gadam. Daļa no nejauši saliktajiem pāriem vēlāk arī apprecējušies.

Pāvests Gelasijs I (Gelasius I) paziņoja, ka šāds rituāls ir pretrunā kristietībai, un to aizliedza. Lai cilvēkus atradinātu no pagāniskā festivāla svinēšanas, pāvests 498. gadā 14. februāri pasludināja par Svētā Valentīna dienu. Līdz 1969. gadam tie bija katoļu baznīcas atzīti svētki, taču pāvests Pāvils VI (Paulus PP VI) izsvītroja tos no liturģiskā kalendāra un Svēto Valentīnu – no svēto saraksta, jo par Svētā Valentīna dzīves gaitām trūka ticamu un pierādāmu liecību.

Cita leģenda Valentīndienas izcelsmi saista ar priestera Valentīna nāvi. Lai gan ir ziņas par vairākiem kristiešiem – mocekļiem Valentīniem, pastāv uzskats, ka šī diena nosaukumu aizguvusi no priestera un ārsta, kurš kļuva par mocekli kristiešu vajāšanas laikā ap 270. gadu imperatora Klaudija II (Claudius II Gothicus) valdīšanas laikā. Atrazdamies apcietinājumā, priesteris Valentīns iemīlējās jaunavā, kas esot bijusi cietumsarga meita, kurai, pēc dažām liecībām, izārstēja smagu acu slimību. Naktī pirms nāvessoda priesteris atklāja savas jūtas jaunavai un parakstīja vēstuli "no Tava Valentīna". Līdz pat mūsdienām šī frāze tiek lietota Valentīndienas apsveikumu kartītēs.

Vēl kāda leģenda vēsta par priesteri Valentīnu, kurš pārkāpis imperatora pavēles un slepeni salaulājis pārus, lai izglābtu vīriešus no došanās karā. Tieši šī iemesla dēļ svētku diena esot asociēta ar mīlestību. Imperators Klaudijs secinājis, ka neprecēti vīrieši ir labāki karotāji nekā tie, kuriem ir ģimene, tāpēc aizliedza jauniem vīriešiem precēties. Kad imperators atklāja priestera pārkāpumu, to sodīja ar nāvessodu, kas ticis izpildīts 270. gada 14. februārī.

Pastāv arī versija, ka diena nosaukta par godu citam moceklim – Svētajam Valentīnam no Ternas Itālijā. Iespējams, šie priesteri ir bijusi viena un tā pati persona, par kuras dzīvesstāstu laika gaitā izveidojušās vairākas leģendas, tā leģendu izcelsmi skaidro enciklopedija.lv.

Svinēšanas tradīcijas

Vairākus gadsimtus sena ir tradīcija 14. februārī mīļotos cilvēkus iepriecināt ar apsveikuma kartītēm. 16. gs. Eiropā parādījās "valentīni" jeb īpašas svētku kartītes ar vēstījumiem. Sākumā tos rakstīja ar roku, un 18. gs. beigās Valentīndienas kartītes sāka iespiest tipogrāfijās ar jau gatavu nodrukātu vēlējumu vai dzejas rindām.

20. gs. otrajā pusē atklātnīšu dāvināšanas tradīciju papildināja dāvanu pasniegšana, un mūsdienās par tradicionālām tiek uzskatītas sarkanas rozes, šokolādes konfektes sirdsveida kastēs un dārglietas.

Svētā Valentīna diena ir populāra ASV, Lielbritānijā, Kanādā, Austrālijā, bet tā tiek atzīmēta arī citās valstīs, piemēram, Argentīnā, Francijā, Vācijā, Meksikā, Dienvidkorejā un citur. Filipīnās, piemēram, tā ir populāra kāzu diena, kad siržu savienību jaunlaulātie noslēdz īpašā ceremonijā vienlaicīgi ar simtiem citu pāru.

Šī diena ir īpaša Veronā (Itālijā), kas zināma kā Romeo un Džuljetas traģiskā mīlasstāsta norises vieta. Valentīndienas nedēļa Veronā tiek saukta par "Verona in love", ko var tulkot dažādi – arī "iemīlējusies Verona". Ielas tiek rotātas ar izgaismotām sirdīm. Milzīga sarkana sirds tiek uzzīmēta uz centrālā laukuma bruģa. Pāri var apmeklēt Džuljetas māju un citus muzejus Veronā, pērkot tikai vienu biļeti. Katru gadu par godu Valentīndienai Džuljetas kluba pārstāves un brīvprātīgās, kas atbild uz Džuljetai rakstītajām vēstulēm, izvēlas vienu skaistāko apbalvošanai ar "Cara Giulietta" ("Dārgā Džuljeta") balvu. Labākās vēstules Valentīndienā tiek publiski nolasītas no Džuljetas balkoniņa.

Daudzviet pasaulē šajā dienā tiek plānotas rekordu pārspēšanas norises un skūpstīšanās konkursi. Piemēram, ilgākais viena pāra skūpsts, lielākais skaits pāru, kas skūpstās vienlaicīgi, un tamlīdzīgi.

Valentīndienas atspoguļojums mākslā, kino un literatūrā

Daudzos reliģiskas tematikas mākslas darbos attēlota Svētā Valentīna dzīve, piemēram, 1575. gada Jakopo Basāno (Jacopo Bassano) eļļas gleznā "Svētais Valentīns kristī Svēto Lucillu" (San Valentino battezza santa Lucilla) vai Bartolomeja Ceitbloma (Bartholomäus Zeitblom) gleznā "Svētais Valentīns ārstē epilepsijas slimniekus" (Die Heilung des Fallsüchtigen, nedaudz pēc 1500. gada).

Īrijā, Dublinā, Karmelītu baznīcā glabājas Svētā Valentīna atliekas, kas tur pārvestas ar pāvesta Gregorija XVI (Gregorius XVI) lēmumu 19. gs. 30. gados. Baznīcā izvietota Svētā Valentīna statuja.

Atsauces uz Svētā Valentīna dienu ir atrodamas arī pasaules literatūras klasikā. Piemēram, Viljama Šekspīra (William Shakespeare) darbos "Sapnis vasaras naktī" (A Midsummer Night"s Dream, 1595) un "Hamlets" (Hamlet, 1601), kurā Ofēlijas tēls atgādina par ticējumu, ka pirmais vīrietis, ko sieviete redz Svētā Valentīna dienā, viņu apprecēs gada laikā.