Nogalināto Ukrainas karavīru atraitnes cenšas dzīvi sākt no jauna
Kopš kara sākuma krievu okupanti ir ne vien no zemes virsas noslaucījuši vairākas Ukrainas pilsētas, bet arī iznīcinājuši neskaitāmas ģimenes. Bojāgājušo karavīru atraitnes cenšas sākt dzīvi no jauna, taču zaudējuma rētas tik ātri nesadzīst, vēsta TV3 Ziņas.
Anastasija un Anna kapos Bučā aizdedzina cigareti. Šī marka bija tā, ko smēķēja viņu mīļotie vīrieši. Dūmi atgādina viņu smaržu, jo pašu jau pusgadu nav – krituši no krievu okupantu lodēm. Atraitnes nu atbalsta viena otru laikā, kad kara ēnā jāpārdzīvo paša tuvākā zaudējums.
Anastasijai kaklā iekārts viņas vīra Jurija gredzens, ja neskaita kopīgās atmiņas, tas ir viss, kas no viņa palicis pāri.
"Mēs apprecējāmies, plānojām uzvarēt Krieviju, izdzīvot, turpināt krāt naudu, nopirkt dzīvokli, tad mums piedzimtu meitiņa un mēs dzīvotu laimīgi kopā. It kā ikdienišķas lietas, bet tieši to mēs vēlējāmies. Vienkāršas un normālas, bet mūsu."
Jau, kad sākās karš un Jurijs devās aizstāvēt dzimteni, Anastasijai bija divējādas sajūtas. Viņa saprata, kāpēc viņam jādodas prom no mājām, taču vīru pavadīt bija sāpīgi.
"Tas bija biedējoši, un tomēr es biju ļoti lepna par viņu. Mēs ar mammu negulējām nevienu nakti. Mēs gaidījām, neizlaidām no rokām telefonus un nemitīgi gaidījām zvanu vai ziņu no viņa, lai arī kas notiktu. Tas ilga tieši sešus mēnešus, jo Jurijs nomira Ukrainas neatkarības dienā, 24. augustā," sacīja atraitne Anastasija Ohrimenko.
Anastasija un Anna, abas zaudējušas mīļotos, ir viena otrai lielākais atbalsts. Viņas un viņu vīri bija pazīstami jau kopš bērnības, bet šī nelaime sievietes ļoti satuvinājušas.
"Nastja bija man blakus, un es zināju, ka, izņemot viņu, lai gan katram ir savas sāpes, neviens cits nesaprata manējās. Teikt, ka tas sāp, ir nepateikt neko. Nav vārdu, lai izteiktu to, ko jūtu. Manā prātā nav nekā, tikai tukšums, un te – smaga sirds un vēl lielāks tukšums. Kaut kas manī salūza, tāpēc tagad ir tikai tukšums. Vienkārši ļoti sāp."
Lai gan Buča jau labu laiku ir attīrīta no okupantiem, viņu atstātās rētas nav sadzijušas.
"Pirms kara mēs dzīvojām tāpat kā jūs. Mēs plānojām, cilvēki gāja uz restorāniem, bērni smējās, gāja uz skolu. Bet jūs redzat, kas notiek tagad, nav elektrības, divas vai trīs reizes dienā skan gaisa sirēnas, cilvēki dzīvo pastāvīgās briesmās, bez gaismas un nevar rast mieru."
Annas un Anastasijas māju pilsētas Bučas vārds pasaulei nav svešs. Tā ir vieta, kas jau kara pirmajās dienās sastapās ar okupantu zvērībām. Tās iedzīvotājus nogalināja nevis tāpēc, ka viņi bija ko noziegušies, bet gan tāpēc, ka viņi bija ukraiņi. Tur notikušais slaktiņš pasaulei pavēra acis, kāda ir patiesā okupantu seja.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
