Turcijas opozīcijai rokās visi trumpji Erdogana uzveikšanai svētdienas vēlēšanās

Līdzšinējais Turcijas prezidents Erdogans amatā jau aizvadījis divus termiņus, tādējādi kļūstot par visilgāk amatu saglabājušo valsts vadītāju tās vēsturē. Viņš nedomā mest mieru un kandidē arī uz trešo termiņu, taču šīs prezidenta vēlēšanās Erdoganam varētu būt "’ciets rieksts’’.

Galvenais viņa sāncensis ir Kiličdarolu – centriski kreisās Republikāņu Tautas partijas līderis, kuru kā savu kandidātu izvirzījusi sešu partiju alianse. Tās galvenais vadmotīvs un mērķis ir izjaukt Erdogana ieviesto prezidenta izpildvaras sistēmu un valstī atgriezt parlamentāro demokrātiju.

Papildus sešu partiju alianses atbalstam Kiličdarolu ieguvis arī prokurdiskās partijas simpātijas, kas viņam varētu palīdzēt savākt aptuveni 10% balsu. Tāpat Turcijas sabiedriskās domas aptaujās Kiličdarolu vērojams neliels iespējamo balsu pārsvars pār Erdoganu.

Nupat no vēlēšanām arī izstājies cits opozīcijas kandidāts – Muharems Indže. Sociālajos medijos izplatīti dažādi viņam neglaimojoši kadri un video materiāli. Teorētiski, Indžes atbalstītāji tagad varētu atbalstīt Kiličdarolu, dodot viņam vēl lielākas izredzes cīnīties par amatu pirmajā un otrajā kārtā.

No inflācijas līdz bēgļu krīzei – kas Erdoganam varētu laupīt 3. termiņu?

Līdzšinējais Turcijas vadītājs zaudējis savu popularitāti nestabilās ekonomikas, augošās inflācijas un dzīves dārdzības dēļ. Lai šo neapmierinātību sabiedrībā mazinātu, Erdogans īsi pirms vēlēšanām paziņoja, par ievērojamu algu celšanu sabiedriskajiem darbiniekiem (par 45%) un pensiju paaugstināšanu. Solīts arī ieviest pasākumus, kas daļai turku ļautu priekšlaicīgi pensionēties, kā arī sniegt palīdzību elektroenerģijas un dabasgāzes patērētājiem.

Jaukās ieceres gan nespēj pilnībā aizmiglot kritiku, kuru Erdogana valdība saņēma arī par sliktu reakciju pēc februārī notikušās katastrofālās zemestrīces Turcijas dienvidos, kurā mira vairāk nekā 50 tūkstoši cilvēku. Erdogana politiskie pretinieki uzstāj – viņa valdība reaģējusi pārāk lēni, savukārt tās nespēja īstenot pienācīgus būvnormatīvus vainojama pie sabrukušajiem namiem un bojāgājušajiem.

Papildus tam Erdoganu nesimpātisku rada arī neatrisinātais Sīrijas bēgļu jautājums. Kiličdarolu vadītā opozīcijas alianse un citas opozīcijas partijas solījušas divu gadu laikā repatriēt sīriešus. Savukārt Erdogana valdība, reaģējot uz pieaugošo sabiedrības neapmierinātību, sākusi būvēt tūkstošiem ķieģeļu māju Turcijas kontrolētajos apgabalos Sīrijas ziemeļos, tādējādi mēģinot veicināt sīriešu brīvprātīgu atgriešanos savā zemē.

Tiek lēsts, ka Turcijā ir aptuveni pieci miljoni migrantu un bēgļu, tostarp 3,7 miljoni sīriešu un 300 tūkstoši afgāņu.

Tiesa, vislielākā sāpe sabiedrībā joprojām ir Erdogana ekonomiskā politika un augstā inflācija – pērnā gada oktobrī tā sasniedza 85,5%, bet šī gada aprīlī – 44%.

Šajā sakarā viņu atbalsta konservatīvie politiskie spēki, ar kuriem rezonē Erdogana nacionālistiskā politika, bieži vien konfrontējošā nostāja pret Rietumiem un islāma prestiža celšana. Konservatīvie uzteic valsts ekonomisko uzplaukumu, kuru Erdogans spējis panākt sava termiņa pirmajā pusē, kas, savukārt, esot apliecinājums, ka viņš arī tagad spēs situāciju mainīt.

Rezultāts varētu izšķirties tikai atkārtotā balsojumā

Dažādo problēmu un sabiedrības neviennozīmīgās attieksmes dēļ pašreizējās rezultātu prognozes rāda – Erdoganam un Kiličdarolu ir visai vienlīdzīgas iespējas plūkt uzvaras laurus vai zaudēt abiem.

"Pirmo reizi 20 gadu laikā kopš Erdogans nācis pie varas (iepriekš viņš bija Turcijas premjerministrs – aut. piez.), viņš saskaras ar īstu vēlēšanu izaicinājumu, kurā viņš arī var zaudēt. Tas padara šīs vēlēšanas nozīmīgas. Un patiesībā šajās vēlēšanās tās nav tikai divas partijas vai divi līderi, kas savstarpēji konkurē, bet gan divas vīzijas. Vienā pusē ir Erdogana redzējums par drošības valsti, monistisku sabiedrību un varu, kas konsolidēta izpildvaras rokās. Bet otrā ir Kiličdarolu vīzija Turcijai kļūt arvien demokratizētākai," norāda Vācijas Māršala fonda Ankaras biroja direktors Ozgurs Unluhisarcikli.

Savukārt Kadir Has universitātes pasniedzējs Soli Ozela vērš uzmanību, ka, jā, Erdogans var zaudēt, bet tas arī simtprocentīgi nenozīmē, ka opozīcijas kandidāts var plūkt uzvaras laurus.

Ja jauno Turcijas prezidentu nenoskaidros šajā svētdienā, abi sacentīsies atkārtotā balsojumā nedēļu vēlāk – 28. maijā.

Jāpiebilst, ka ar Erdoganu un Kiličdarolu sacentīsies vēl divi kandidāti. Sinans Ogans – bijušais akadēmiķis, kuram ir pret imigrantiem vērstu un nacionālistisku partiju atbalsts, kā arī Muharrems Ince – bijušais Republikāņu Tautas partijas līderis, kurš Erdoganam zaudēja 2018. gada Turcijas prezidenta vēlēšanās. Šie kandidāti gan tiek uzskatīti par autsaideriem.

Tāpat līdzās prezidenta vēlēšanām turki balsos par jauno parlamentu ar 600 deputātiem. AP atzīmē, ka opozīcijas partijām nepieciešams panākt sava vairākuma ievēlēšanu, ja tās arī bez sevis virzīta prezidenta varētu īstenot dažas no solītajām demokrātiskajām reformām.

Turcijā ir vairāk nekā 64 miljoni balsstiesīgo, kuriem ir obligāts pienākums vēlēšanās piedalīties, kādēļ tradicionāli vēlētāju aktivitāte ir augsta. Jau līdz šim vairāk nekā 1,6 miljoni ārvalstīs dzīvojošo vai esošo turku iesnieguši savas balsis attālināti.