Pieaugušo pieaugšanas stāsts. Spēlfilmas "Mūžīgi jauni" veidotāji par uzņemšanas procesu un "dzīves eliksīru"

Kā "’tv3.lv’’ stāsta Armands, savā būtībā filma ir par novēlotu pieaugšanu. "Proti, visi varoņi tuvojas 30 gadiem, bet vēl nav šo vecumu sasnieguši un atrodas tādā stāvoklī, kurā jūtas un uzvedas kā jaunieši. Tieši šajā ainā, kamēr lielākā daļa no viņiem izklaidējas festivālā, paralēli norisinās dzemdības. No rīta viņi saņem jaundzimušā bildi, pēc kā viņu galvās kaut kas noklikšķ un rodas dažādi jautājumi. Vai mums tagad jābūt pieaugušākiem? Vai kaut kas ir mainījies? Tas viss arī viņu dzīvēs iestartē kādu izmaiņu par to, ka arī viņiem ir jāuzņemas atbildība par to, ko viņi dara, bet to viņi līdz šim nav darījuši. Viņi plūst cauri dzīvei un kaut ko gaida – kad būs labāks darbs, kad būs labākas attiecības, kad kaut kas notiks. Taču tagad viņiem jāsāk kaut kas darīt, nevis tikai jāgaida."

Tāpat filmā atainota režisora paša pieredze – viņš savā draugu kompānijā bija pirmais, kura ģimenē ienāca bērns. Un šis notikums raisījis pārdomas, ka viņa paaudze ar to palēnām virzās pieaugšanas virzienā.

Taujāts, ar ko "’Mūžīgi jaunie’’ atšķirsies starp citām jaunajām Latvijas filmām, Armands nosauc vairākus iemeslus. Vispirms tā būs īpaša ar plašo jauno aktieru loku. "’Tā savā formā ir visai savdabīga, vismaz priekš Latvijas, proti, viena galvenā varoņa vietā ir "’ansamblis’’, kuru stāsti norisinās pamīšus. Tas dod iespēju vairākiem jaunajiem aktieriem, jaunām sejām izpausties un arī pierādīt sevi. Man liekas, būs interesanti vērot, kā šie jaunieši parāda, ka ne tikai tur līdzi, bet arī nes jaunu spēku aktiermeistarībā,’’ stāsta režisors, piebilstot, ka šo aktieru priekšrocība arī ir tā – tie vēl nav pārāk "sabojāti" ar teātri.

Kā arī filmas šarms būs tajā, ka tā ir par mūsdienām, par jauniešu problēmām. Un šāda žanra filmu Latvijā vēl nav radītas par daudz. Armanda ieskatā tā būs traka, krāšņa, patiesa, autentiska un spēs rezonēt ar plašu skatītāju loku. "’Man kā šīs auditorijas pārstāvim liekas, ka kaut kas tāds tiek meklēts, bet ne vienmēr atrasts, un cerams – šis būs tas, ko atrod,’’ teic režisors.

Četrus gadus ilgs projekts

"Mūžīgi jauni" patiesībā ir jau vairāk nekā četrus gadus ilgs projekts. Kā "’tv3.lv’’ stāsta "’White Picture’’ dibinātāja un spēlfilmas producente Alise Ģelze, pirmā saruna ar Armandu par iespējamo filmas uzņemšanu notikusi 2018. gada beigās. Vispirms pārrunāta vien tikai iecere par filmu, bet vēlāk izkristalizējies tās veidols.

"’Nav noslēpums, ka daudzi režisori, kas taisa pirmās filmas, cenšas strādāt ar materiālu, kuru viņi zina vislabāk, iz savas pieredzes. Arī šajā gadījumā tā kaut kādā mērā balstīta režisora paša pieredzē. Viņš vēlējās uztaisīt filmu par saviem draugiem, novērojumiem, kas ir viņa paaudzē. Parādīt tās nevēlēšanos pieaugt – kad, sasniedzot gandrīz 30 gadu vecumu, ir šis sabiedrības spiediens beidzot pieaugt un uzņemties atbildību,’’ pastāsta Alise.

Vai Armanda idejai izdevies noticēt uzreiz? Producente atklāj, ka viņu vienmēr pārliecina idejas, kas balstītas režisora paša pieredzē. Tad rodas drošības sajūta, ka režisors zina lauku, kurā strādā, un pazīst savus varoņus. "’Mani arī uzrunāja šī ideja, jo šķiet – šī paaudze kino vēl nav tik daudz izspēlēta. Man likās – tas, kas notiek ar šiem cilvēkiem, ir nepietiekami izrunāts, it īpaši kino.

Tāpat man patīk kino iezīmēt kādu konkrētu laiku mūsdienās, kas piefiksē konkrētas vietas, atmosfēru, cilvēkus. Mēs visas filmēšanas vietas cenšamies atrast Rīgā. Man liekas, ka Rīga vēl aizvien salīdzinoši maz ir atrādīta Latvijas kino. Kaut kādas vietas, kas pieder konkrētam laikam un telpai, kas pēc gadiem pieciem, sešiem, iespējams, vairs nebūs atrodamas,’’ norāda Alise.

Latvijas kino strauji attīstās

Paralēli "’Mūžīgi jauni’’ attīstībai Armandam bija iespēja piedalīties starptautiskās apmācībās "’Midpoint Feature Launch’’, kas paredzētas režisoriem, kuri gatavojas savas debijas filmas uzņemšanai, pastāsta producente. Tās bijušas tieši laikā, jo palīdzēja izkristalizēt gan spēlfilmas varoņus, gan scenāriju.

Alise piebilst – uzsākot apmācības, vēl nebija zināms, ka salīdzinoši ātri arī izdosies "’Mūžīgi jaunos’’ realizēt. Kā tas izdevies? Filma saņēmusi Nacionālā kino centra finansējumu (ERAF / REACT-EU projekts "Latvijas kino industrijas uzņēmumu izaugsme, veicinot to profesionālo veiktspēju" Nr.13.1.4.0/22/I/001).

"’Šīs īpašais finansējums mūs kaut kādā ziņā piespiež filmu realizēt ļoti ātri. Ja tā nebūtu, filmēšanu pabeigtu šajā vasarā, bet visa pēcapstrāde ilgtu aptuveni gadu, pusotru, taču šis fonds piespiež visu darīt ātrāk,’’ skaidro producente.

Runājot par to, cik viegli naudas devējus bijis pārliecināt – finansējumu nepieciešams piešķirt arī "Mūžīgi jaunajiem", Alise norāda, ka tas ir viņas uzdevums kopā ar režisoru projektu izstrādāt tā, lai būtu pilnīgi skaidrs, kā šī filma izskatīsies. "’Redzot safilmēto materiālu un zinot, ko mēs apsolījām par to, kā šī filma izskatīsies, redzu – mēs turam savu solījumu.’’

Armands par līdzekļu piešķiršanu smejot piebilst – brīdī, kad naudu piešķirt, ir sajūta, ka tās dalītāji ir saprotoši un ieinteresēti palīdzēt, bet kad finansējumu nedot, tad gan tā nav. Vienlaikus viņš saprot, ka naudas ir tik, cik ir, bet gribētāju paliek arvien vairāk. "’Man šķiet, kino tiešām attīstās un konkurence paliek lielāka ar katru gadu. Ir gan vecie vecmeistari, kurus grūti neatbalstīt, piemēram, [Viesturs] Kairišs un [Dāvis] Sīmanis. Tad nāk jaunie, aiz kuriem ir jau nākamie jaunie rindā. Vienmēr gribētos citādāk, vienmēr gribētos vairāk. (..) Taču man liekas, ka viss mainās uz labo pusi. Ierobežotā finansējuma dēļ filmas paliek dažādākas, interesantākas. Piedāvājums ir tiešām plašs, ka pat var taisīt veselu Latvijas "’Netflixu’’.’’

Kas ir mūžīgā jaunība?

Filmas scenārijs daudzos komandas dalībniekos raisījis pārdomas, ko pašiem nozīmē būt mūžīgi jauniem. Producente Alise norāda, ka viņai tā nozīmē dzīves eliksīra formulu, kuru vienmēr cilvēks tiecas sasniegt. "’Ar šo nosaukumu kaut kādā ziņā par to ironizējam caur filmas varoņiem, bet tas attiecināms arī uz skatītājiem, jo mēs visi gribam palikt mūžīgi jauni. Taču šie jaunieši to varbūt mēģina atrast vairāk nekā skatītāji.’’

Viens no galvenā varoņa atveidotājiem Antons Barons (filmā – Kaspars) arī atzīmē, ka filmas nosaukums ir ironisks, jo priekš viņa tā patiesībā ir par atvadām no jaunības. "’Tāds jau pieaugušo pieaugšanas stāsts. Tas, man šķiet, ir līdzīgi kā mazi bērni, ja raugāmies no fenomenoloģiskā skatu punkta, ir nemirstīgi, vismaz paši sevi par tādiem uzskata, bet kļūst mirstīgi tikai tad, kad sāk apzināties nāvi. Līdzīgi, manuprāt, ir arī ar jauneklību. Tas vienkārši vienā brīdī notiek. Un, kad cilvēks apzinās, ka vairs nav jauneklis, viņš no šīs domas vairs nevar tikt vaļā. Tad ir jāiemācās sadzīvot ar to, ka laiks ir pagājis. Man gan filmas kontekstā, gan ārpus tās šis ir par atvadām no jauneklības.’’

Aktrise Sabīne Tīkmane, kas filmā atveido Kitiju, mirkli apdomājas, ko viņai nozīmē mūžīgā jaunība, bet tad, sakot "’šis’’, norāda uz filmēšanas laukumu. Viņa teic, ka vispārīgi tāda ir iespējama un to novēl katram. Tiesa, "’ne tādā banālā veidā, kur omītes saka: "’Vai, es joprojām sirdī jūtos jauna!’’ Laiks ir plūstošs, tas ir par to jaunības degsmi, sapņiem un visu pārējo, kas parasti kādā brīdī izgaist. Pie tā turēties, to atcerēties un to turēt sevī – šo mūžīgo jaunību.’’

Savukārt Kārlis Dzintars Zahovskis, kurš filmā spēlē Daini, norāda – viņam mūžīgā jaunība saistās ar sapņošanu. Un arī šis projekts pats par sevi ir kā viens liels sapnis. Pirms "Mūžīgi jauno" uzņemšanas režisors Kārli aicinājis filmēties īsfilmā, kas bijusi aktiera pirmā filmēšanās pieredze. Lai arī sākotnēji īsti nebijusi nojausma par to, ko gaidīt, kā arī zināšanas par ieceri uz pilnmetrāžas filmu, Kārlim dzimis sapnis, kurš tiek realizēts līdz ar spēlfilmu.

"’Es par šo filmu ilgi sapņoju. Tagad tā šeit ir, bet es joprojām sapņoju par to, kā pēc neilga brīža filmēšu nākamo kadru, kā  filmēsim vēl nākamos, nākamos un vēl. Tad kādā brīdī tā parādīsies kaut kur, un es to varēšu redzēt. Jā, tas ir mūžīgi uz priekšu ejošais sapnis. Līdz ar to varbūt sapņošanā kaut kas ir saistīts ar mūžīgo jaunību,’’ stāsta Kārlis.

"Paņemiet tik, cik varat"

Runājot par to, ko vēlētos, lai skatītājs no "’Mūžīgi jaunajiem’’ paņem, Armands teic – iespējams, banāli skan, bet to, ka dzīve ir grūta un skumja, bet vienlaikus arī skaista. "’Es par to daudz domāju, jo filmā ir tumšu lietu, bet arī ļoti ironisks skats uz šīm problēmām. Tā nav panikas celšana par to, cik grūti iet jauniešiem, bet ironijas pilns skatījums uz šīm grūtībām, kas citkārt var nešķist kā grūtības, bet, esot tajās, tādas ir.

Ir populārs šis vārdu savienojums "’dzīvi apliecinošs’’ – man lieka, ka tā varētu būt dzīvi apliecinoša. Filmā ikviens varēs vērot cilvēkus, kurus nodarbina mazās problēmas, neērtas dzīves situācijas, ar kurām daudz skatītāju varēs identificēties, redzēt tajā sevi,’’ stāsta režisors.

Viņa ieskatā filmas varoņi piedzīvo daudz cilvēcīgu brīžu, kurus skatītāji varēs izdzīvot kopā ar tiem. Un, tā kā galveno varoņu ir vesels bariņš, iespēja atrast kādu, ar kuru identificēties vistuvāk, varēs ikviens.

Arī producente Alise pauž, ka vēlētos, lai filma skatītājiem atstāj spēcīgu emocionālu pēcgaršu, bet lai tās nav skumjas. "’To dzīves apliecinošo un sirsnīgo, kas šajā filmā būs. Redzu, ka režisoram ir izdevies atsevišķos kadros iemūžināt pašironiju pašam par savu paaudzi, un ceru, ka tā saglabāsies arī filmā. Lai ir kur pasmieties un kur paraudāt.’’

Aktrise Sabīne, domājot par skatītājiem, atzīmē, ka uz kino cilvēki vienmēr atnāk tādi, kādi atnāk, proti, kādam varbūt bijusi slikta diena, tāpēc varbūt filma nepatiks, bet kāds cits, iespējams, nezinās, par ko vispār ir tās stāsts. Taču galvenais, lai filmu skatās.

"’Katrs kinoteātrī ienāk ar sajūtām, kas ir tajā dienā. (..) Tāpēc paņemiet tik, cik varat. Tas jau vairs nav mūsu varā, ko viņi no tā paņems. Tāpēc vienkārši noskatieties,’’ aicina Sabīne.

Savukārt aktieris Kārlis uzsver: "’Skaidrs, ka katrs filmā ieraudzīs ko savu, bet man gribētos, lai skatītājs pamana Armandu kā brīnišķīgu kino režisoru, jo līdz šim viņš bijis zināms kā lielisks montāžas režisors.’’

Stresu rada iespēja ietekmēt visu

Jāpiebilst, ka Armands Začs līdz šim bijis pazīstams kā montāžas režisors vairākās nozīmīgās spēlfimās un dokumentālajās filmās, piemēram, režisora Viestura Kairiša "’Pilsēta pie upes’’ un "’Janvāris’’, Ivara Selecka "’Zemnieki’’ un citās. Savukārt režisora lomā Armands iejuties, uzņemot vairākas dokumentālās filmas, tostarp 2020. gadā viņš kopā ar Lieni Lindi saņēmis "’Lielo Kristapu’’ kā labākie dokumentālā kino režisori par filmu "’Klātbūtne’’.

Spēlfilmas un dokumentālās filmas uzņemšanā neapšaubāmi ir savas atšķirības un diezgan pamatīgas – akcentē Armands. "’Dokumentālajā kino vispirms ir jārēķinās, ka tu ļoti daudz nevari ietekmēt, kas rada stresu. Neziņa, kas būs ar šiem varoņiem, vai tas, ko esi iecerējis, kaut kādā veidā saķersies ar realitāti, un tev visu laiku ir jāreaģē uz realitāti,’’ dokumentālā kino īpatnības iezīmē režisors.

Savukārt spēlfilmas tapšanā stresu rada tas, ka režisora spējās ir ietekmēt visu. "’Ir tik daudz iespēju, ka vari pazust un apjukt. Tas varbūt ir grūtākais, pārslēdzoties no dokumentālās filmas sajūtas, kur ir tā, kā ir, un tu to filmē. Te atkal ir tā, kā ir, bet tev ir vesela komanda, kas to var pārkrāsot, pārveidot u. tml. (..) Ir forši. Ir brīži, kad pieķer sevi pie domas – esat bariņš pieaugušo, kas rotaļājas, bet tas tomēr ir darbs,’’ stāsta Armands.

Ja būtu jālemj, kurš filmas žanrs ir mīļāks, par vienu izšķirties nebūtu iespējams – abi ir vienlīdz īpaši. Dokumentālo filmu šarms ir neziņā un tajā, ka nepārtraukti jārēķinās ar cilvēku likteņa izmaiņām. "’Tu vairākus gadus esi iesaistījies cilvēku dzīvēs, dzīvo viņiem līdzi, bet pašam sava dzīve arī nepazūd, un tad ir sajūta, ka dzīvo vairākas dzīves vienā, kas ir aizraujoši,’’ norāda Armands. Savukārt spēlfilmā režisoru uzrunā iespēja rotaļāties un vēlme realizēt visu, kas prātā.