Kukaiņu migrācijas vilnis pārsteidz Lielbritāniju – viens no viesiem manīts arī Latvijā

Kādā svelmainā jūlija vakarā Mets Felpss devās pastaigā, kad viņu pēkšņi apturēja asa, dūcoša skaņa. Būdams ekologs, Felpss labi pārzina vietējo faunu, taču nespēj iedomāties nevienu Lielbritānijā sastopamu radību, kas spētu radīt šādu skaņu.

"Tā atgādināja klasisko circeņa skaņu filmās – tādu kā pīkstošu, trillējošu skaņu," stāstīja Felpss. Viņš atgriezās kopā ar entomologu Greimu Laionsu, lai atrastu skaņas avotu. Taču, lai gan skaņa bija ārkārtīgi skaļa, "šķita, ka tā nāk no visām pusēm… tā bija ļoti mānīga un grūti lokalizējama."

Abi vīri meklējumos pavadīja trīs stundas. Iestājās tumsa, pirms viņi saprata, ka meklētais objekts atrodas – kā teica Felpss – "burtiski zem zemes, uz kuras mēs stāvējām."

Un patiešām – sausajā mālainā augsnē esošā plaisā viņi identificēja pirmo Bordo circeņa (Eumodicogryllus bordigalensis) eksemplāru Britu salās.

Kad par atradumu tika paziņots, sāka pienākt arī citas ziņas. "Izrādās, ka šis vilnis sakrita ar brīdi, kad Bordo reģionā plosījās milzīgs meža ugunsgrēks," sacīja Felpss. "Tas lika aizdomāties: vai daļa no šiem kukaiņiem nav bēgusi no Dienvideiropas liesmām?"

Bordo circeņi ir tikai viens no daudzajiem gadījumiem, kad šovasar Lielbritānijā pirmo reizi novēroti konkrēti kukaiņi. Pēc Felpsa vārdiem tas ir bijis "neparasts pieplūdums", un tos pamana ne tikai profesionāļi.

Džekija Harmere, pensionēta sekretāre no Ziemeļčešīras, savu jauno vaļasprieku – naktstauriņu ķeršanu – bija piekopusi tikai nedēļu, kad uzgāja dīvainu radību, kas dabiski sastopama Pireneju pussalā, Odice pergrata ir naktstauriņu suga, kas pieder pūcīšu virsdzimtai (Erebidae vai Noctuidae); tas bija pirmais šāda veida novērojums Lielbritānijā.

Savukārt Deivids Kazinss, finanšu tirgus darbinieks, kurš savās mājās Ziemeļeseksā naktīs ķer naktstauriņus, kādā jūnija rītausmā atvēra savu slazdu un ieraudzīja baltu tauriņu ar zilganiem rakstiem.

"Es uzreiz sapratu, ka tas ir kaut kas patiešām neparasts," viņš teica. Izrādījās, ka tas ir ne tikai jauns tauriņa veids, bet arī "Lielbritānijā līdz šim pilnīgi neatklāta ģints". Ziemeļāfrikā un Dienvideiropā tā ir pazīstama kā Enolmis acanthella, ko angļu valodā dēvēta par "spotted seal moth".

Tad ir 18 gadus vecais Olijs Makīovns no Trūro; viņam pat nebija jāiziet no savas istabas, lai atklātu īpatņus, kas augustā tika atzīti par pirmajām vairoties spējīgajām dievlūdzēju (Mantodea) populācijām Lielbritānijas kontinentālajā daļā.

"Es sēdēju pie galda un strādāju, kad pēkšņi viena rāpās pāri manai tastatūrai; tad es pamanīju vēl vienu uz krēsla, un drīz vien sāku redzēt daudzas citas visapkārt – uz galdiem, krēsliem un pat uz sienām," viņš stāstīja.

Makīovna novērojumu vēlāk aizēnoja ziņas par citiem, agrākiem gadījumiem tādās vietās kā Ņūforestas apgabals. Organizācija "Cornwall Wildlife Trust" norādīja: "Tagad ir vairākas vietas, kur eksperti ir vienisprātis, ka šī suga, visticamāk, ir vairojusies."

Liams Kroulijs, Karaliskās Entomoloģijas biedrības "Royal Entomological Society" biedrs un Oksfordas Universitātes entomologs, sacīja, ka vienkāršākais skaidrojums šīm pārmaiņām ir globālā sasilšana un kukaiņu migrācija uz ziemeļiem. Tomēr viņš piebilda: "Te darbojas daudz dažādu faktoru, un ir grūti noteikt patieso cēloni."

Piemēram, kukaiņi, kas pirms gadsimta dzīvoja Lielbritānijā, iespējams, vietējā mērogā ir izmirušas dzīvotņu iznīcināšanas dēļ, taču tagad varētu atgriezties, ja daba tiks atjaunota vai ja klimata krīzes apstākļos šī izrādīsies vismazāk sliktā izvēle.

Dažas sugas varētu būt ieradušās procesu rezultātā, kas aizsākušies jau pēc ledus laikmeta beigām pirms 11 700 gadiem, sacīja Kroulijs. "Mēs, cilvēki, mēdzam pārāk koncentrēties uz savu laika uztveri."

Viņš arī norādīja, ka šovasar novērots migrējošo kukaiņu skaita straujš pieaugums.

"Katru gadu Lielbritānijā ierodas triljoniem kukaiņu, migrējot no kontinenta un dažos gadījumos pat no Ziemeļāfrikas. Tie paceļas augstu gaisā, izmantojot gaisa straumes kā sava veida palīglīdzekli pārvietošanās atvieglošanai. Rekordlielā karstuma dēļ šis migrējošajiem kukaiņiem ir bijis ārkārtīgi labvēlīgs gads, īpaši attiecībā uz ļoti pamanāmām sugām."

Kroulijs īpaši izcēla rudens sfingus (Macroglossum stellatarum) un ziedmušas, savukārt citi norāda uz milzīgu skaitu cikāžu, svītraino sfingu, dadžu raibeņu un dzelteno tauriņu.

2024. gada septembra sākumā Smiltenes tika pamanīts un Liepājas pusē tika nofilmēts rudens sfings (Macroglossum stellatarum).

Latvijā ieceļo tikai dažas sfingu sugas, skaidro Latvijas Dabas muzeja vecākais entomologs Uģis Piterāns.

"Rudens sfings ir samērā neliels, ar oranžiem spārniem. Nereti cilvēki, to ieraugot, zvana Ornitoloģijas biedrībai vai Dabas muzejam, jo domā, ka ieraudzījuši kolibri," stāsta entomologs Uģis Piterāns.

Rudens sfingus Piterāns dēvē par maldu viesiem. Tie pie mums ieceļo vasaras otrajā pusē ar siltajām gaisa masām. Iespējami arī tādi gadījumi, ka tauriņš ieceļo sezonas sākumā, tam attīstās jauna vietējā paaudze, tomēr rudens sfingu pastāvīga populācija Latvijā izveidoties nevar. Tauriņa mūžs ilgst trīs līdz četras nedēļas, un to laikā dzīvnieks spēj pārvarēt simtus, pat tūkstošus kilometru. Ja ne gluži no Ziemeļāfrikas, kur tauriņi pamatā dzīvo un vairojas, tiem noteikti esot pa spēkam ieceļot no Dienvideiropas.

"Rudens sfings ir suga, kas nav piemērota skarbajiem aukstumiem. Kā mīnusi, tā iet bojā. Var izdzīvot aukstākais +5 līdz +7 grādu temperatūrā," skaidro entomologs.

"Dažas no šīm sugām sāk vairoties, nostiprināties un, iespējams, pārziemot dienvidos," viņš sacīja.

Harijs Vits, kurš jūlijā atklāja divas jaunas sugas, atzina, ka viņam par to ir pretrunīgas sajūtas. Prieku par atklājumu līdzsvaro apziņa, ka "tas notiek tikai klimata pārmaiņu dēļ – tā ir pazīme, kas liecina par ļoti postošu spēku mūsu pasaulē."

Vits, kurš strādā organizācijā "Essex Wildlife Trust", aprakstīja brīdi Kolnpointā (Eseksā), kad "manā priekšā uzlēca sienāzis ar ziliem spārniem". Tas bija lielāks par vairumu Lielbritānijas sienāžu, ar daudz platākiem spārniem, kas ļāva viņam to identificēt kā zilo šaurspārnu sienāzi (Sphingonotus caerulans). Viņš uzskata, ka bija pirmais, kurš novēroja tā "dabisko ierašanos" kontinentālajā daļā; citi šovasar Kentā atrastie īpatņi, visticamāk, bija iekļuvuši valstī kā "zaķi" Lamanša tuneļa vilcienos, viņš piebilda.

Dažas dienas vēlāk viņš kopā ar kolēģi Džosu Karru tajā pašā vietā atrada jaunu lielacaino blakšu sugu (Geocoris megacephalus), kas slēpās uz kāda jūras izskalota koka gabala.

Kroulijs sacīja, ka vairums šo ieceļotāju, ja vien tie pārdzīvo ziemu un veiksmīgi iekārtojas jaunajā vidē, atradīs savu nišu, turpinās dzīvot un, iespējams, pat bagātinās ekosistēmu.

"Reizēm," piebilda Felpss, "gadās sugas, kas kļūst problemātiskas, jo sāk izkonkurēt citas sugas. Taču kopumā daudzas no tām, kas šeit nonāk pašas no sevis, parasti tā nerīkojas."