Otrie ulmaņlaiki: pirms 30 gadiem tika ievēlēts pirmais atjaunotās valsts prezidents

Gunta Ulmaņa radniecība ar pēdējo neatkarīgās republikas valsts vadītāju Kārli Ulmani met simbolisku tiltu pār 50 gadus ilgušu drūmo okupācijas purvu, savienojot starpkaru Latviju un neatkarību atguvušo republiku. G. Ulmaņa vectēvs ir K. Ulmaņa brālis. Mēdz teikt, ka G. Ulmani Valsts prezidenta amatā lielā mērā ievēlēja uzvārda dēļ.

Pirmo atjaunotās valsts prezidentu ar Kārli Ulmani saista ne tikai radu raksti, bet arī politiska radniecība. Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas G. Ulmanis savu politiķa karjeru saistīja ar Latvijas Zemnieku savienību (LZS) – politisko spēku, kas sevi definē kā savulaik K. Ulmaņa pārstāvētās (vēlāk paša aizliegtās) Latviešu Zemnieku savienības mantinieci

G. Ulmanis savā laikā tieši cietis no padomju okupācijas režīma represijām. Kā nepilnus trīs gadus vecu zēnu viņu 1941. gadā kopā ar māti un vecomāti deportēja uz Sibīriju, kur viņš pavadīja piecus gadus. Viņa tēvs izsūtījumā gāja bojā.

Vēlēšanas – bez debatēm un īstas sāncensības

1993. gadā G. Ulmanis vispirms no LZS saraksta iekļuva 5. Saeimā, kura pēc tam viņu ievēlēja Valsts prezidenta amatā.

Abi G. Ulmaņa sāncenši 1993. gada jūlija prezidenta vēlēšanās – apvienības "Latvijas Ceļš" (LC) virzītais G. Meierovics un Kristīgo demokrātu savienības pieteiktais A. Jerumanis – bija ASV dzīvojošie latviešu trimdas aktīvisti.

5. Saeima savā pirmajā sēdē 1993. gada 6. jūlijā pilnā apjomā atjaunoja Satversmes darbību, kā arī Valsts prezidenta institūciju. Un uzreiz ķērās arī pie valsts galvas ievēlēšanas.

Zīmīgi, ka vairākums Saeimas deputātu uzreiz atbalstīja LC priekšlikumu pirms balsošanas nerīkot kandidātu apspriešanu.

"Viedoklis par prezidenta kandidatūru ir izteikts presē, ir izteikts sabiedrībā, un katra frakcija vairāk vai mazāk ir izšķīrusies par savu pozīciju," priekšlikumu nekavējoties pāriet pie balsošanas pamatoja Andrejs Panteļējevs (LC). "Man liekas, ka diezgan naivi būtu, ja deputāti izšķirtos šeit uz vietas, klausoties tādos vai citādos motīvos vienu vai piecas minūtes."

Pirmajā vēlēšanu kārtā līderos izvirzījās tieši LC kandidāts Meierovics, saņemot 35 balsis. 14 deputātu atbalstu guva Jerumanis, bet par Ulmani balsoja vien 12 parlamentārieši. Tā kā neviens no kandidātiem neieguva vismaz 51 balsi, tika izsludināta otrā vēlēšanu kārta, kurā tiesības piedalīties atkārtoti saglabāja visi trīs kandidāti. Tomēr LC panāca sēdes pārtraukumu, tālāku balsošanu atliekot uz nākamo dienu.

7. jūnija Saeimas sēdi jau ievadīja Meierovica paziņojums par savas kandidatūras atsaukšanu un aicinājums atbalstīt Ulmani. Par spīti tam, otrajā balsošanas kārtā Ulmanim pietrūka atbalsta – viņš saņēma 46 balsis. Par Jerumani nobalsoja desmit deputāti un viņam no tālākās cīņas bija jāizstājas.

Trešajā piegājienā Guntis Ulmanis ar 53 Saeimas deputātu balsīm tika ievēlēts par pirmo atjaunotās Latvijas Republikas Valsts prezidentu.

Premjeru nominē rekordtempā

Nākamajā dienā pēc prezidenta ievēlēšanas tika sasaukta Saeimas sēde, kurā Ulmanis deva svinīgo solījumu. Uzreiz turpat no tribīnes viņš paziņoja arī par aicinājumu Valdim Birkavam (LC) veidot jauno valdību. Tas Latvijas vēsturē ir visīsākais laiks, kādā prezidents pamanījies nominēt premjeru.

Jautāts, vai jau pirms prezidenta vēlēšanām bija panākta vienošanās par valdības vadītāju, Birkavs intervijā "tv3.lv" to noliedz: "Es to nojautu, bet nekādas vienošanās nebija. Es jau biju devis savu piekrišanu, bet tā jau nav vienošanās."

"Piedāvājumu uzņemties valdības veidošanu es saņēmu nevis no Ulmaņa, bet gan no savas partijas jau drīz pēc Saeimas vēlēšanām. Tā kā es biju LC premjera amata kandidāts, man nevajadzēja vienoties ar Ulmani, jo es biju vienīgā kandidatūra, ko LC izvirzīja. Turklāt es arī neatceros nevienu citas partijas izvirzītu premjera amata kandidātu."

Ulmanim vajadzējis tikai zināt, ka Birkavs principā piekrīt uzņemties valdības vadītāja pienākumus. "Un to es nodemonstrēju ar savu darbību jau no tā brīža, kad partija man piedāvāja šo amatu," skaidro ekspremjers.

Bijušas vienošanās, ne slepenas manipulācijas

Raksturojot pirmā atjaunotās valsts prezidenta vēlēšanu norisi, Birkavs teic, ka tām piemita visas tās pazīmes, kuras daudz spilgtāk izpaudās jau pēc tam turpmākajās prezidenta vēlēšanas.

"Šeit, protams, bija iepriekšēja vienošanās, bet tā bija pēdējās dienas vienošanās," LC kandidāta izstāšanos no cīņas pēc pirmās balsošanas kārtas komentē Latvijas politikas veterāns.

"Bet mums nebija nekādu slepenu manipulāciju, arī ne Meierovicam aiz muguras. Viņš zināja gan par koalīciju, gan par potenciālo atbalstu Ulmanim, ja viņš pats netiks ievēlēts," stāsta Birkavs. "Pēc pirmā balsojuma, kad Meierovics saņēma visas LC balsis, saruna ar viņu notika – tas ir skaidrs. Un arī viņš pats uzsvēra, ka ir svarīga LC koalīcija ar LZS."

Atbildot uz jautājumu, vai Meierovica ievēlēšanas gadījumā LC būtu jāatsakās no premjera krēsla, Birkavs ir noraidošs: "Nekādā gadījumā. Tāda runa vispār nebija. Nebija pat runas par kādiem citiem premjera amata kandidātiem."

Tomēr, izvirzot Meierovica kandidatūru Valsts prezidenta amatam, LC acīmredzami nemaz necerēja uz viņa ievēlēšanu amatā. Par to liecina arī Birkava sacītais, vērtējot LC iespējas panākt atbalstu savam prezidenta kandidātam: "Ja godīgi, domāju, ka mēs arī to necentāmies panākt par katru cenu."

Ekspremjers uzsver, ka nekādas aizmuguriskas vienošanās ārpus koalīcijas partneriem nebija: "Jā, man bija tikšanās ar LZS pārstāvjiem [Jāni] Kinnu un [Gunti] Ulmani. Atceros šo sarunu, kurā pats izteicu varbūtību, ka Ulmanis var tikt ievēlēts par Valsts prezidentu. Gan toreiz, gan arī tagad man šķiet, ka tas bija ļoti gudrs un tālredzīgs gājiens," Ulmaņa ievēlēšanu prezidenta amatā vērtē Birkavs.

Valdis Birkavs

ekspremjers un bijušais ārlietu ministrs

"Mēs pazaudējām valsti ar Ulmani un arī atguvām valsti ar Ulmani. Tās divas neatkarīgās valsts daļas dažādos laika posmos vienkārši savienojās, un tas jau bija mūsu sākotnējais mērķis."

"Mēs steidzām atjaunot konstitucionālo iekārtu"

LC kā lielākā Saeimas frakcija tomēr neesot varējusi atļauties ignorēt Valsts prezidenta vēlēšanas, neizvirzot savu prezidenta amata kandidatūru.

"Manuprāt, tas pirmais izgājiens katrai partijai ar savu kandidatūru ir pareizs. Bet vajadzētu sekot arī tam otram solim – kad skaidri redzams, ka nākamajā kārtā tu tās balsis vairs neiegūsi, nākt klajā ar savu redzējumu un atsaukt savu kandidatūru par labu galvenajam pretendentam. Manuprāt, tā būtu laba tradīcija," vērtē kādreizējais politiķis.

Komentējot LC priekšlikumu prezidentu vēlēt bez kandidātu apspriešanas, Birkavs uzsver, ka arī tas bijis pareizs solis: "Tāpēc, ka mēs steidzāmies pēc iespējas ātrāk pabeigt Latvijas konstitucionālās iekārtas atjaunošanu. No Augstākās Padomes pieredzes zinājām, ka deputāti mēdz iestrēgt ilgās, neauglīgās debatēs un ka to visu var izdebatēt pirms tam un ātri pieņemt lēmumu."

"Šī, manuprāt, bija pilnīgi pareiza nostāja. Jo, kad vienojāmies ar LZS par nākamo koalīciju, bija skaidrs, ka LC atbalstīs Ulmaņa kandidatūru."

Jāceļ sava kanceleja

Līdz ar Valsts prezidenta ievēlēšanu formāli tika atjaunota arī Valsts prezidenta kanceleja, bet faktiski Ulmanim tā bija jāveido no jauna, – promocijas darbā "Suspensīvā veto prakse pārvaldībā Latvijā (1993 – 2018)" apraksta Inese Āboliņa.

5. Saeimas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs (LC) sākotnēji palīdzēja jaunievēlētajam Valsts prezidentam gan ar telpu Saeimas ēkā, jo tobrīd vēl nebija izveidota prezidenta kanceleja, gan ar savu padomu.

Kā intervijā pētniecei tā brīža politisko vidi raksturojis pats Ulmanis, politiskās partijas "bija vairāk draudzīgas, nekā konkurējošas". Pēc Ulmaņa iniciatīvas iedibinātas regulāras tikšanās starp Valsts prezidentu, Saeimas priekšsēdētāju un premjeru. Šīs sarunas norisinājušās prezidenta Jūrmalas rezidencē.

Ulmaņa prezidentūras laikā tika izveidotas daudzas jaunas valsts pārvaldes struktūras, jo tika atjaunota Latvijas valsts un demokrātiskās institūcijas, – I. Āboliņa atzīmē savā pētījumā.

Pats Ulmanis intervijā par vienu saviem būtiskākajiem veikumiem atzinis Valsts prezidenta kancelejas izveidošanu.

"Viņš līdz pēdējam brīdim šaubījās"

Publicists Pauls Rautseps Nacionālajā enciklopēdijā atzīmē, ka svarīgākais G. Ulmaņa pirmās prezidentūras veikums bija Krievijas armijas izvešana, kurai neatkarības atjaunošanas brīdī Latvijas teritorijā vēl bija ap 60 000 militārpersonu.

Tā laika premjers Birkavs Valsts prezidenta lomu jautājumā par Krievijas karaspēka izvešanu vērtē pozitīvi: "Lai gan viņš līdz pēdējam brīdim šaubījās." Viņš skaidro, ka šīs šaubas bijušas saistītas ar vēlmi un iespējām panākt vairāk, piemēram, arī Krievijas militāro pensionāru izvākšanu no valsts.

"Protams, lozungs par dekolonizāciju, kas seko deokupācijai, ir pareizs, bet to nevarēja tajos starptautiskajos apstākļos realizēt," teic Birkavs. Viņš šajā saistībā piesauc arī ASV prezidenta Bila Klintona vizīti Rīgā 1994. gada jūlijā, kas varējusi notikt tikai tāpēc, ka "mēs bijām pragmatiski un starptautiskā sabiedrība mums palīdzēja to panākt".

Birkavs nenoliedz, ka ar Ulmani viņam bijušas arī ļoti būtiskas domstarpības un strīdi. Tomēr tie nekad neesot izgājuši ārpus civilizētas sarunas satvara: "Arī viņam nepatika Krievijas militāro pensionāru palikšana Latvijā. Tāpat, kā man. Bet lēmumu taču vajadzēja pieņemt."

Jautājumā par Krievijas karaspēka izvešanu sabiedrībā bijuši dažādi viedokļi, tai skaitā arī radikāli. "Un Ulmanis bija prezidents, kurš tomēr centās pārstāvēt visu Latvijas tautu, nevis kaut kādu tās daļu," vērtē Birkavs.

Valdis Birkavs

Ekspremjers un bijušais ārlietu ministrs

"Un ja sabiedrībā šajā jautājumā ir dažādi viedokļi, viņam ir jāmēģina to samierināt, pārmest tiltus un atrast risinājumus. Tas ir tas, ko Ulmanis centās darīt. Lai arī tas viņam radīja lielas problēmas, lielu sirds nemieru, viņš to darīja."

Otrajā pilnvaru termiņā Ulmaņa galvenie centieni bija saistīti ar valsts integrēšanos Rietumu struktūrās, iezīmējoties arī Latvijas iespējai pievienoties NATO. Prezidents aktīvi izmantoja savas pilnvaras, lai panāktu Latvijas likumu atbilstību starptautisko organizāciju izvirzītajiem kritērijiem.

Birkavs šajā ziņā izceļ Ulmaņa 1995. gada 14. oktobra iniciatīvu, saaicinot visas Saeimā pārstāvētās frakcijas un panākot to kopēja paziņojuma parakstīšanu par Latvijas vēlmi iestāties NATO.

"Tas ir uzskatāms par Ulmaņa nopelnu, lai gan mēs to gatavojām Ārlietu ministrijā. Bet viņš saaicināja visus un visi šo paziņojumu parakstīja, ieskaitot Tautas saskaņas partiju," teic Birkavs. "Tiesa, pēc šīs frakcijas iebildumiem nācās no dokumenta izsvītrot vienu punktu – par Latvijas vēlmi iestāties arī NATO. Bet mums tajā brīdī bija svarīgāk panākt, ka ir kopējs dokuments par Eiropas Savienību."

Iejaucies arī lietās, kurās nevajadzēja

G. Ulmanis Latvijas Republikas pastāvēšanas vēsturē ir pēc kārtas ceturtais Saeimas ievēlēto desmit Valsts prezidentu galerijā. Viņš ir arī to prezidentu četriniekā, kuri līdz šim amatā pārvēlēti arī uz otro termiņu.

Tomēr, atšķirībā no pēctečiem, G. Ulmaņa amata pilnvaru termiņš bija tikai trīs nevis četri gadi, līdz ar to viņš šajā amatā kopumā sabija sešus gadus. Vēlāk 1997. gadā tika mainīta Satversme, nosakot, ka Valsts prezidenta ievēlēšanas termiņš ir četri gadi. Tāpēc vēlāk arī uz otru termiņu amatā pārvēlētā Vaira Vīķe-Freiberga Rīgas pilī saimniekoja kopumā par diviem gadiem ilgāk nekā Ulmanis.

Sešu gadu prezidenta pilnvaru laikā G. Ulmanis otrreizējai caurlūkošanai nosūtīja 16 Saeimas pieņemtos likumus, tostarp likumu "Par pašvaldībām", "Pilsonības likumu", "Obligātā militārā dienesta likumu" un citus.

Apelējot pie draudiem par valsts ieņēmumu samazināšanos, Ulmanis Saeimā otrreizējai caurlūkošanai atgrieza arī deputātu centienus ierobežot alkohola tirdzniecību vai azartspēļu darbību.

1998. gadā Ulmanis neizsludināja arī Saeimā pieņemto Krimināllikumu, iebilstot pret nāvessoda saglabāšanu tajā.

G. Ulmanis kopumā iesniedzis 14 likumdošanas iniciatīvas, tostarp likumu "Par Valsts prezidenta ievēlēšanu". Tiesa, pēc šī likuma pieņemšanas Saeimā pats Ulmanis to atgrieza otrreizējai izskatīšanai. Prezidents secinājis, ka likuma izstrādāšanai parlaments bija veltījis pārāk maz laika. Tomēr Saeima atkārtoti šo likumu neskatīja.

Trīs reizes savas prezidentūras laikā Ulmanis izmantoja savas pilnvaras, lai sasauktu ārkārtas Saeimas sēdi, trīs reizes viņš sasauca arī ārkārtas valdības sēdes.

"Kā prezidents Ulmanis savu amatu apguva samērā ātri. Varbūt viņš kādreiz iejaucās lietās, kurās nevajadzēja iejaukties," rezumē Birkavs. "Bet domāju, ka kopumā viņš savu prezidenta misiju izpildīja tiešām godam."

"Kļūdu bez sava gala"

Lūgts vērtēt kļūdas Ulmaņa darbībā, Birkavs pāriet uz kopīgu atbildību un runā daudzskaitlī.

Valdis Birkavs

Ekspremjers un bijušais ārlietu ministrs

"Domāju, ka mēs daudz ko varējām izdarīt labāk, daudz ko vajadzēja izdarīt savādāk. Kļūdu ir bez sava gala. Bet tas bija cits laiks, cita starptautiskā situācija, un mēs bijām jauni un vēl nezinājām visu līdz galam, ko darām."

"Tagad vērtējot, protams, redzam, ka ir daudz toreiz nepadarītu darbu," turpina ekspremjers. Kā piemēru viņš min sabiedrības saliedētības jomu.

"Jautājums par divkopienu sabiedrību, par politisku nāciju, kuru mēs nespējām izveidot. Mēs muļļājām to bez sava gala, kā Sīzifs stumjam to kalnā, bet tas atkal ripo zemē. Tas mums nebija pa spēkam," atzīst Birkavs. "Un izrādās, ka Latvijai nav bijis pa spēkam atrisināt to līdz galam līdz pat šīm brīdim."

Bijušais valdības vadītājs uzskata, ka tolaik pieļautas arī ekonomiskās attīstības kļūdas. "Mēs nevarējām paredzēt, ka jau tajā laikā vajadzēja atraisīties no ekonomiskās atkarības no Krievijas, kas tagad daļēji ir panākts."

"Bet mēs toreiz nevarējām paredzēt šodienas notikumus. Tajā laikā tas bija viens no konceptuāliem jautājumiem – tilts starp Rietumiem un Austrumiem, tieši tāpat, kā tas bija pirms kara," secina Birkavs.

Hronika: zīmīgi notikumi Gunta Ulmaņa prezidentūras laikā

• 1993. gada 8. – 10. septembris: vizītē Latvijā tiek uzņemts Romas katoļu baznīcas pāvests Jānis Pāvils II.
• 1994. gada 30. aprīlis: vizītes laikā Maskavā Ulmanis paraksta līgumu par Krievijas karaspēka izvešanu no Latvijas.
• 1994. gada 6. jūlijs: Ulmanis Rīgā uzņem ASV prezidentu Bilu Klintonu, kas bija vēsturē pirmā ASV prezidenta vizīte kādā no Ziemeļeiropas valstīm.
• 1994. gada 31.  augusts: tiek pabeigta Krievijas bruņoto spēku izvešana no valsts.
• 1995. gada 1. februāris: Latvijā tiek dots starts naturalizācijai, kas iedzīvotājiem ļauj iegūt Latvijas pilsonību.
• 1995. gada 10. februāris: Latvija tiek uzņemta Eiropas Padomē.
• 1995. gada 10. jūnijs: Latvijas Banka iesniedz pieteikumu atzīt "Banku Baltija" par maksātnespējīgu.
• 1995. gada 27. oktobris: Latvija iesniedz pieteikumu par valsts vēlmi iestāties Eiropas Savienībā.
• 1996. gada 24. septembris: Ulmanis pasludina moratoriju nāves soda izpildei Latvijā.
• 1997. gada 7. augusts: Latvijas un Krievijas starpvalstu komisijas saskaņo robežlīguma projekta gala redakciju un parafē to.
• 1998. gada 16. janvāris: Ulmanis kopā ar Lietuvas un Igaunijas kolēģiem Vašingtonā paraksta ASV un Baltijas valstu hartu, kas bija solis tuvāk Baltijas valstu iestājai NATO.
• 1998. gada 3. oktobris: norisinās referendums par Pilsonības likuma grozījumiem, Ulmanis aicina atbalstīt priekšlikumu par "naturalizācijas logu" atcelšanu.
• 1999. gada 10. februāris: Latvija kļūst par Pasaules Tirdzniecības organizācijas dalībvalsti.