Uz saturu

Parīzē blakšu panika. Vai arī pie mums sabiedriskajā transportā var "salasīt" asinssūcējas?

Ziņās visā pasaulē izskanējis, ka Parīzi ir pārņēmusi "blakšu panika" un valdība gatavo likumprojektu cīņai ar gultas blaktīm. Portāls "tv3.lv" sazinājās ar Latvijas Nacionālā dabas muzeja vecāko entomologu, kuru var dēvēt arī par Latvijas galveno blakšu ekspertu, Uģi Piterānu, lai noskaidrotu, kas ir gultas blaktis, vai ir pamats satraukumam par slimību pārnēsāšanu un vai Latviju arī varētu apdraudēt gultas blakšu izplatība.

"Gultas blaktis (Eiropā galvenais vaininieks parasti ir Cimex lectularius) ir tāds samērā "parasts" kukainis, kas dzīvo cilvēku tuvumā pilsētās un citās apdzīvotās vietās. Tā tīri dabā, "savvaļā", šī suga nav sastopama – uzskatāma par sinantropu (saistītas ar cilvēku mitekļiem), attiecīgi no tā, piemēram, izriet fakts, ka tās neietekmē ārējā laikapstākļi, ziema, rudens, kad citiem kukaiņiem mērenajā un mūsu klimata joslā ir miera periods, un tās var attīstīties nepārtraukti visu cauru gadu. Tas, kāpēc cilvēkam tās ir netīkamas ir, protams, fakts, ka gultas blaktis ir obligāti asinsūcēji, lai varētu noritēt sekmīga attīstība, mātītei vajag asins maltīti," skaidro U. Piterāns.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Iemesls, kāpēc blaktis savairojas, parasti ir samērā vienkāršs, proti, ja ar tām necīnās, nepamana, ignorē problēmu un tamlīdzīgi, tad tās turpina vairoties.

"Ja, protams, ir asinis, ko sūkt, respektīvi mājokļi, kur tās ir iemitinājušās, ir apdzīvoti. Kaut gan bez ēšanas pieauguši īpatņi arī var iztikt salīdzinoši ilgu laiku – raksta, ka pat vairākus mēnešus, un salīdzinoši īsā laikā, dažu mēnešu – pusgada laikā, to skaits var visai ievērojami pieaugt," stāsta entomologs.

Par to, kā un cik ātri blaktis izplatās entomologs skaidro, ka tas ir ļoti vienkārši, "ja skaits netiek ierobežots, tās ar laiku var arī, piemēram, no viena dzīvokļa pāriet uz blakus dzīvokļiem, un līdz ar to šo blakšu invāzija var sasniegt visai ievērojamus apjomus."

Vēl viens iemesls, kāpēc tās var viegli un strauji izplatīties, ir to izmēri. "To ķermenis ir ļoti plakans un tās spēj ielīst pa visādām spraudziņām, durvjapakšām, un pārvietojas tās galvenokārt tumsas aizsegā, līdz ar to tās var arī tā nemaz nepamanīt," stāsta U. Piterāns.

Arī cilvēks palīdz gultas blaktīm pārvietoties no vienas vietas uz citu, un šie attālumi var būt ļoti lieli.

"Tiesa, tās pārvietojas ne tikai pašas, bet arī cilvēki tās var pārvietot ar savu apģērbu, mantām un tamlīdzīgi, un tas tad ir tas, ko, visticamāk, mēs redzam tajos Parīzes video. Blaktis ir izrāpojušas no cilvēku "kabatām", jo, manuprāt, ir maz ticams, ka tās vairojas sabiedriskajā transportā, jo cilvēku plūsma un nomaiņa tomēr ir pārāk ātra, lai blaktis paspētu izlīst no slēptuvēm, paēst, un atkal paslēpties – drīzāk tad, ja arī kādam sabiedriskajā transportā kostu un sāktu sūkt asinis, tad cilvēks ar to blakti kopā paspētu no transporta tomēr izkāpt. Vismaz tādā pilsētas sabiedriskā transporta režīmā, kur cilvēki pavada kādas pārdesmit minūtes maksimums līdz stundai."

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Runājot par gultas blaktīm kinoteātros, U. Piterāns teic: "Kinoteātros varbūt savādāk, jo tur cilvēks nekustīgi vienā vietā pavada salīdzinoši ilgāku laiku un varbūt ar to pietiek, lai blakts uzkāptu uz ķermeņa, paēstu un nokāptu atpakaļ slēptuvē.

Uģis Piterāns
entomologs

Ne velti sugu sauc par "gultas" blakti, jo tām vislabāk patīk tās vietas, kur upuris/cilvēks uzturas ilgstoši vienā vietā, piemēram, gultā. Kopumā gan, manuprāt, Parīzes gadījumā drīzāk ir runa par kādu nekontrolētu, ilgstošu blakšu invāziju vienlaicīgi vairākās vietās/daudzos mājokļos/mitekļos.

Runājot par to, vai ir pamats satraukumam un valdībai ir jāiejaucas, vai, iespējams, ka tās pašas no sevis pazudīs, entomologam skaidro:

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

"Galvenais sarežģījums, ka gultas blaktis dienas laikā spēj paslēpties ļoti prasmīgi. Tās ielien vismazākajās šķirbiņās, zem dažādām dekoratīvajām detaļām, grīdlīstēm, sēdekļu/mēbeļu apšuvumiem u.tml., to konstatēšana bieži vien ir ļoti grūta. Tas ir, ka arī dzīvokļos tās jāmeklē ne obligāti "gultā" vai zem matrača, jo tās var būt arī jebkur citur telpā pat vairāku metru attālumā no gultas vietas."

Entomologs ir pārliecināts, ka problēma pati no sevis neatrisināsies un ir jāpieņem mēri blakšu apkarošanai.

"Protams, šādās situācijās visbiežāk problēma pati no sevis izzust nevar. Noteikti ir jāveic kādi dezinfekcijas pasākumi un šādu perēkļu atrašana un skaita ierobežošana," uzsver entomologs.

Uģis Piterāns
entomologs

Jāsaka, ka satraukums, protams, ir samērā pamatots. To droši vien ir jāņem vērā arī tiem, kas plāno ceļot uz Parīzi, jo acīmredzot iespēja, ka no ceļojuma mēs varam atvest šādu "dāvanu" ir augsta,

Runājām arī par situāciju Latvijā, vai arī pie mums var būt pārmērīga blakšu savairošanās un vai Latvijā kādreiz arī ir bijusi tāda problēma?

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Uģis Piterāns
entomologs

Latvijā gultas blaktis tiek konstatētas katru gadu, un ik pa laikam gadās situācijas, kad blaktis savairojas lielākā skaitā, bet visi šie gadījumi parasti ir lokāli, kāda dzīvokļa, vienas ēkas ietvaros, kaut gan retu reizi ir bijuši gultas blakšu novērojumi arī ārpus telpām, attiecīgi tie tad, visticamāk, ir bijuši īpatņi, kas tad nejauši ir aizceļojuši kopā ar cilvēku un kaut kur nejauši nokrituši.

Iespēju Latvijā, ka gultas blaktis sabiedriskajā transportā, vērtē kā ļoti niecīgu.

"Teorētiski pastāv iespēja, ka arī Latvijā sabiedriskā transportā kādu gultas blakti var nejauši "noķert". Līdzīgi arī kā blusas, piemēram. Tā tāda samērā neizbēgama parādība vietās, kur ir ļoti liela cilvēku plūsma. Te gan tad uzreiz arī var pieminēt, ka šāda nejaušība var gadīties tiešām jebkuram, un, ja mēs, nezinot atnesam gultas blakti mājās, tad, pašiem nezinot, tās var pie mums sākt dzīvot, pat pašā tīrākajā un koptākajā dzīvoklī," skaidro entomologs un papildina: "Respektīvi, lai arī gultas blaktis biežāk mēs saistām ar vairāk vai mazāk antisanitāriem apstākļiem, tomēr tas ne vienmēr tā ir. Gultas blakšu sarežģītās konstatēšanas dēļ. Tas ir pašā invāzijas sākumā, kad to nav daudz un to kodumi tik daudz netraucē vai pat tos var nepamanīt, tās var pamanīties savairoties pat caurmērā visai "tīros" mājokļos un telpās, un tā var būt tiešām vienkārši "laimes spēle"."

U. Piterāns, runājot par šiem nepatīkamajiem "apakšīrniekiem", gan izceļ arī "labo ziņu": "Labā ziņa, ka gultas blaktis slimības nepārnēsā, kaut, protams, psiholoģiskais diskomforts, negulētas naktis un tamlīdzīgi var atstāt ne mazāku ietekmi uz cilvēka ikdienu un darba spējām, [izpaužoties] kā varbūt kādas saslimšanas."

Ziņo par kļūdu rakstā

Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.

Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!

Uzgaidiet...

Reklāma aizvērsies pēc 0 sekundēm