Īsta "spoku pilsēta" savulaik iecienītā tūrisma bāzē Latgalē. Kas noticis ar Sauleskalnu?

Portāls "tv3.lv" Sauleskalnā paviesojās jūlija vidū. Milzīgā teritorija, aizaugusi ar zāli, kokiem un krūmiem, atbraucējam no Sauleskalna sniedz gleznainu panorāmu uz Latvijas un Baltijas dziļāko ezeru Dridzi. Pamestības sajūta te spilgtina ne vien pussagruvusī infrastruktūra, kafejnīcā aizvien atrodamā ēdienkarte un brīdinājuma zīmes uz lauka, bet arī vietas izolētība. Cilvēkus saulainajā jūlija dienā pie ezera un kalnā nemanīja.

Uzņēmumu datubāzēs un meklētājos informācija par tagadējiem Sauleskalna saimniekiem ir skopa. Tūrisma vietas mājaslapa "www.sauleskalnsdridzis.lv" vairs nedarbojas, taču aizvien apmeklējams ir "Facebook" konts ar tieši tādu pašu nosaukumu, kurā informācija par iespēju doties Sauleskalnā baudīt ziemas priekus – slēpot un snovot, pie tam arī profesionāla instruktora pavadībā – pirmoreiz publiskota 2021. gada februārī. Un arī pašvaldības laikraksts "Krāslavas vēstis" steidza ziņot par Sauleskalna "atdzimšanu" un trases atvēršanu apmeklētājiem.

"Kovids visu izjauca"

Ziņojumi par iespējām baudīt atpūtu Sauleskalnā "Facebook" kontā apsīkst 2023. gada augustā. Portāls "tv3.lv" piezvanīja pa sociālās saziņas vietnē norādīto tālruni, un, kā, apgalvoja vīrietis otrā klausules galā, viņu sauc Viktors un tieši viņš apmēram trīs gadus mēģināja "iegriezt" biznesu leģendārajā Latgales atpūtas bāzē. Uzvārdu atklāt viņš nevēlējās.

"Nenāca jau cilvēki. Kovids mums visu izjauca," sarunas laikā vairākkārt saka Viktors.

Viņa plāns bijis sākumā vienkārši pamēģināt. Maksimāli izmantojot to, kas jau ir uz vietas kalnā. Izdevās pat iegūt atļauju slēpšanas trasē ekspluatēt pirms 18 gadiem uzstādītās troses un pacēlājus. Par saviem līdzekļiem viņš gan atjaunoja kases un kafejnīcas ēkas, uzbūvēja terasi, sakopa pludmali, iegādājās inventāru slēpotājiem un snovotājiem. Divas vasaras – 2021. un 2022. gadā – Sauleskalna viesiem bija iespēja ne vien baudīt maltīti restorānā, bet arī izvizināties pa Dridzi ar supiem, laivām un plostu.

"Viss jau notika. Restorānā turējām pavārus, viesmīļus. Sēdējām, gaidījām. Neviens neatbrauca… Kovids. Visiem naudas nav. Nebrauc tik tālu," par savu pēdējo saimniekošanas vasaru, 2022. gadā, Sauleskalna atpūtas bāzē stāsta Viktors, kurš peļņu tā arī neesot guvis, tāpēc uzskata – patiesībā viņš ir nodarbojies ar labdarību.

Arī slēpošanas trase drīzāk nesusi zaudējumus. Otrajā darbības sezonā, 2022. gada sākumā, Sauleskalnā nogādāts noīrēts pūtējs no Igaunijas, taču nepaveicās ar laikapstākļiem – dažkārt temperatūra diennaktī ievērojami pakāpās, pārsniedzot +10 grādus. "Piecas reizes pa ziemu. Tā mēs beidzām kalnu dienas," teic Viktors. Viņš gan pārliecināts, ka ziemas aktīvais tūrisms bāzē veiktos labi, ja tur ierīkotu nakšņošanas vietas, kur, piemēram, apmesties no Rīgas atbraukušajiem. Tiem, kurus pusi dienas pavadīt ceļā, lai dažas stundas paslēpotu Kombuļos.

Vietējie sūdzas par atkritumiem

Bet, kāpēc steigā atstāta daļa inventāra un tehnikas un kasei durvis vaļā, vaicājām Viktoram. Vīrietis teic, ka, piemēram, tehnika – pūtējs un traktors – uz kalna atrodas vairāk nekā desmit gadu. Arī par nomas punktā palikušajiem zābakiem bažu neesot. Kalnā ziemā gan esot manīti laupītāji, un tāpēc viss vērtīgākais ir aizvests. "Visu vērtīgāko salikām garāžā. Inventārs un aprīkojums gaida labākus laikus.

Uzsākt biznesu Sauleskalnā Viktoram personīgā sarunā piedāvājis viens no kompleksa īpašniekiem, Krievijas pilsonis. Abi satikušies Rīgā, kur ir Viktora patstāvīgā dzīvesvieta. Uzņēmējdarbība bāzē tikusi veikta abiem zemes īpašniekiem piederošā uzņēmuma "Rapsodija" paspārnē. Taču abi ārvalstnieki biznesā savus līdzekļus neesot ieguldījuši. Atbalsts nebija jūtams arī no vietvaras, kura nepiešķīra finansējumu atkritumu urnu uzstādīšanai publiskajā Dridža pludmalē, norāda Viktors, un atzīst, ka pēc trīs gadu "močīšanas" Sauleskalnā viņš vienkārši piekusa.

Viktora viedoklim par to, ka kovidlaikā cilvēku plūsma atpūtas vietās Latgalē saruka, nepiekrīt Krāslavas novada Tūrisma informācijas centra vadītāja Tatjana Kozačuka. Un arī viņu, paveroties uz Sauleskalna bāzi, pārņem sajūta, ka cilvēks "pameta vienā dienā visu un aizbrauca". "Tiešām briesmīgs skats," kritiski izsakās Kozačuka.

Viktoru viņa personīgi nekad neesot satikusi, tikai runājusi pa telefonu. Tomēr viņš radījis labu iespaidu, bijis atsaucīgs. "Cik man pašai izdevās tur būt, cilvēku vienmēr bija daudz. Vietējie brauca paēst," atminas Kozačuka.

Kovidlaiks turklāt bijis arī periods, kad Latgale piedzīvojusi sevišķu tūristu pieplūdumu, teic vietvaras pārstāve. "Nezinu, kas aizgāja ne tā," par Viktora neveiksmi neizpratnē ir Kozačuka, uzsverot, ka Sauleskalns cilvēkiem ir plaši pazīstams un arī Dridža ezers kā tūrisma objekts ceļotājiem interesants. Trases slēgšanu viņa vērtē kā lielu zaudējumu novadam. Varēja gan paēst pēc sešiem vakarā, kas esot retums novadā, bet vēl jo nozīmīgāk – Sauleskalns bija vienīgā slēpošanas trase apkārtnē. Tiesa, vietvara esot saņēmusi arī vietējo sūdzības par Sauleskalnu. Vasarās Dridža krasts nav sakopts –  atkritumi mētājoties.

Vaicāta, vai vietvara atbalstīja uzņēmējdarbību Sauleskalnā, Kozačuka atbildēja, ka pašvaldības nostāja ir tāda: Sauleskalns ir privātīpašums. Finansiālu atbalstu teritoriju sakopšanai no pašvaldības novadā var saņemt tikai iedzīvotāji.

Toties Aulejas un Kombuļu pagasta pārvalžu vadītājs Aivars Umbraško Sauleskalna bāzē pats personīgi Viktora saimniekošanas gados ne reizi nav bijis un uzņēmēju nezina. Arī viņam, saprotams, ir žēl, ka bāze nestrādā un nekas tur nenotiek. Latgalē gan šādu pamestu stūrīšu esot simtiem, un tas lielā mērā esot saistīts ar valdības attieksmi pret reģionu, ko saista arī ar Krievijas ietekmi un karu Ukrainā.

Viņaprāt, slēpošanas trase tomēr ir lieliska vieta biznesam. Ar ēdināšanas biznesu un vietējo iedzīvotāju piesaisti tomēr nebūšot pietiekami. Sauleskalns no Kombuļiem ir pietiekami tālu, lai vietējie izvēlētos labāk papusdienot Krāslavā, min pārvaldes vadītājs. Viņam, protams, sāp Sauleskalna liktenis, jo vietu viņš uzskata par "labu variantu". "Domāju, ka jābūt īstajam saimniekam, un tad viss notiks," uz cerīgas nots sarunu beidz Umbraško.

Sauleskalna īpašnieki – Krievijā

Sauleskalna atpūtas bāze ar kopējo platību 19,5 hektāri pieder diviem Krievijas pilsoņiem, Ramazam Zaharjanam un Aleksandram Eliasbergam, liecina Zemesgrāmatā publiskotā informācija. Savukārt SIA "Rapsodija", kura paspārnē, kā apgalvoja Viktors, viņš veicis uzņēmējdarbību Sauleskalnā, ir kāds 2015. gadā reģistrēts, atpūtas un izklaides sfērā strādājošs uzņēmums, kas pēdējoreiz nodokļus valstij maksājis 2021. un 2022. gadā. No uzņēmumu reģistra "Rapsodija" izslēgts šogad janvārī.

Portālam "tv3.lv" neizdevās īpašnieku, Krievijas pilsoņu, vārdus atrast sankcionēto personu sarakstā. Tajā nav atrodams nedz Zaharjans, kurš ir astrologs, un aktīvi strādājis arī Latvijā, un kuram latviski 2009. gadā iznākusi grāmata "Mīts par zvaigznēm un kosmiskā realitāte". Nedz arī Eliasbergs, kurš, saskaņā ar Zaharjana publiski pausto, ir pazīstamas oftalmoloģijas klīnikas vadītājs Maskavā.

Viktors apgalvo, ka starp īpašniekiem patlaban valdot strīds, jo, kamēr viens vēloties savu daļu īpašuma pārdot, otrs tam nepiekrīt.

Plašāku publicitāti, tostarp ārvalstu īpašnieku dēļ, Sauleskalns Latvijā guva pirms vairāk nekā desmit gadiem. Izcēlās nepārvaramas nesaskaņas ar uzņēmēju Armandu Plinti, kurš sākotnēji, no 2006. gada līdz 2013. gadam, bija bāzes līdzīpašnieks. Plinte ar vērienu Sauleskalnā sāka biznesu, izveidojot slēpošanas trasi, uzceļot kempinga mājas nakšņošanai, piesaistot lielu tūristu plūsmu.

Krievijas investori Plintes saimniekošanā konstatēja negodprātību. 2011. gadā viņi apgalvoja – uzņēmējs negrib dalīties ar nopelnīto.  Sākās ilgstošs tiesāšanās process, bet apmeklētājiem kopš 2011. gada janvāra vieta tika slēgta.

Nacionālā arhīva kinožurnāls "Padomju Latvija" liecina, ka Sauleskalna tūristu bāzes celtniecība sākta jau 1965. gadā, taču būvdarbi nesekmējās.