Lauku bizness "nekļuva patstāvīgs". Pēc trīs gadiem Madarai nākas slēgt "Garšu banku" Jaunjelgavā

Pirmo reizi Madaru Vēveri aiz kafejnīcas letes ieraudzīju pirms apmēram trim gadiem. Kovidlaikā, kad sabiedrisko vietu apmeklējums bija stingri ierobežots. Kafejnīca nupat bija vērusi durvis, un es nezināju, ka mani apkalpo īpašniece; Madaru es nepazinu, taču nepārvarama bija mana ziņkāre, tāpēc jautāju– "Kāpēc Jaunjelgavā? Kāpēc tieši šeit? Vai nav pārāk liels risks, ka cilvēki nenāks?" Smaidot viņa man atbildēja: "Esam veikuši tirgus izpēti, un secinājām, ka šī ir laba vieta. Ja kafejnīca spēs pārciest kovidu, tad tā spēs labi strādāt arī pēc tam."

Tomēr tā nenotika. Sestdiena, 21. janvāris, bija "Garšu bankas" pēdējā diena. Arī es turp devos. Pie galdiņiem līksmā noskaņojumā maltīti ieturēja darbinieki un viņu bērni, rindā pēc pasūtījuma stāvēja vietējie jaunieši. Kafejnīca bija cilvēku pilna. Pasūtīju ziemas picu, parastos un saldā kartupeļa frī, un burgeru. Un vēl pavaicāju darbiniecei pie letes, ko viņa plāno darīt, vai stāsies bezdarbniekos? Nē, viņai nesanākot, jo kafejnīcā nostrādāja tikai sešus mēnešus. Pasmējos, ka šodien pilns līdz malām. "Jā," viņa noteica. "Kaut vienmēr tā būtu bijis.."

Darbs bez brīvdienām

Ne jau ekonomiskās grūtības ir iemesls slēgt kafejnīcu – intervijā vairakkārt uzsver Madara Vēvere, kad tiekamies vienā no "noliktavas izpārdošanas" dienām "Garšu bankas" telpās februāra ieskaņā. Mazais bizness laukos izrādījās pārāk grūti savienojams ar citiem iztikas avotiem. Un tādi Madarai ir divi – amats Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrā, bet galvenokārt – pienākumi ģimenes zemnieku saimniecībā "Gundegas" Seces pagastā. Pie tam Madara ir arī Seces baznīcas priekšniece.

"Es vienkārši izdegu un man apnika," vaicāta, kāpēc slēdz "Garšu banku", viņa atbild. "Es nebiju rēķinājusies, ka kafejnīca nekļūs patstāvīga un ka man katru otro dienu būs jābrauc šeit – jāaizstāj, jāpārrauga un jākontrolē." Darbinieku faktors nospēlēja izšķirošo lomu. Mazajā četru cilvēku kolektīvā, kuram darbs noritēja maiņās, vienam strādājot pie kases un otram – virtuvē, Madara jutusi motivācijas trūkumu.

Aizvien biežāk nācies darbinieces aizvietot slimojošu bērnu dēļ. "Ja man svētdienā uzraksta īsziņu, ka nav, kur likt bērnus, un man jāatceļ visi savi plāni, lai būtu šeit… Nu, tad, piedodiet, man tā vieta arī nav vajadzīga," viņa vaļsirdīgi saka. Bet, kāpēc tad vispār vajadzēja vērt vaļā? – es viņai jautāju. "Jo man tā gribējās," viņa strauji atbild.

Sēlijas patriotisms

Izrādās, sapni par kafejnīcu Jaunjelgavā Madara sapņoja desmit gadus. 18 gadu vecumā, uzreiz pēc Bulduru tehnikuma absolvēšanas, viņa staigājusi pa mazpilsētas galveno ielu ar cerību – varbūt kādu no tukšajām ēkām varēs nopirkt vai noīrēt. Vienīgais piedāvājums – neliels divstāvu nams par sešiem tūkstošiem eiro – tomēr šķita par dārgu.

Ideju atmeta. Līdz brīdim, kad no Rīgas atgriezās dzīvot laukos Secē un iestājās Jaunjelgavas tautas deju kolektīvā. Azarts uzsākt ēdināšanas biznesu nebija zudis, turklāt augusi pārliecība – pēc vairāku gadu darba kā bārmenei uz kruīza kuģiem "Tallink", bet galvenokārt lidostā "Rīga". Tur kā menedžere Madara pārraudzīja darbu astoņās kafejnīcās.

Vaicājot Jaunjelgavas domē, Madara uzzināja, ka privātīpašnieks ar prieku viņai izīrēs 180 kvadrātmetru plašas telpas pašā pilsētas centrā. Milzīgās, reiz Latvijas bankas vajadzībām būvētās simtgadīgās sarkano ķieģeļu ēkas pirmajā stāvā padomju gados bija ēdnīca. Latvijai kļūstot neatkarīgai, telpās ierīkoja tirgotavu. Tomēr vairāk nekā desmit gadus plašais pirmais stāvs bija neapdzīvots un tukšs.

"Neviens tās telpas negribēja," saka Madara.  Viņa pārņēma pilnībā tukšas telpas – bez apkures, kanalizācijas un elektrības. Ar ģimenes atbalstu izbūvēja virtuvi nodalošo sienu, leti, kā arī veica kosmētisko remontu. Biznesu sāka ar "minimāliem līdzekļiem". Uz jautājumu, cik daudz naudas nācās ieguldīt, Madara atbildēt negrib. Vien nosaka – "daudz, ļoti daudz".

"Es uzskatu, ka kafejnīcai Jaunjelgavā ir jābūt," savus pūliņus, ieguldot darbu un naudu kafejnīcas izveidē, man mēģina izskaidrot Madara. Lai pilsētā veicinātu tūrismu, lai cilvēkiem būtu kur paēst, lai Jaunjelgavā kūsātu dzīvība. "Esmu Sēlijas patriote," viņa lepni saka. Un to varēja arī sajust. "Garšu bankā" var nopirkt vietējo mājražotāju produkciju. Vai atnākt uz dzīvās mūzikas koncertu, masku balli vai dekoru izgatavošanas meistarklasi.

Madara vasarās deva darbu vietējiem jauniešiem, rīkoja picu cepšanas meistarklases sākumskolas klasēm. Gardās burbuļvafeles ar saldējumu vai putukrējumu kļuva par neatņemamu pilsētas svētku un tirdziņu sastāvdaļu. "Jā, vasaras vienmēr ir bijušas labas," atzīst Madara. Lielākie ieņēmumi vienā mēnesī sasniedza pat 27 000 eiro. Peļņu viņa tērēja ziemās, lai darbiniekiem izmaksātu algas arī periodos, kad cilvēku apmeklējums ir zems un bizness strādā ar mīnusiem.

Turklāt algas viņa vienmēr maksājusi godīgi, nevis aploksnēs, kā to darot daži citi kafejnīcu īpašnieki novadā. Viņa ātri uzskaita, ka četru darbinieku atalgojums mēnesī sastāda 3000 eiro, taču aptuveni tikpat bija jāpārskaita valstij nodokļos. Jāpērk arī pārtika un jāsedz ar komunālajiem pakalpojumiem saistītie tēriņi. "Mazais bizness nevar pavilkt nodokļu birokrātiju, tas ir skaidrāks par skaidru," viņa saka. "Tāpēc jau arī citās kafejnīcās nemaksā par virsstundām, nepieņem darbiniekus oficiāli darbā. Viss ir pilnīgi slikti," tā lauku biznesa vidi redz Madara, kurai kafejnīcas trīs pastāvēšanas gados personīgo ieguldījumu atpelnīt tā arī neizdevās. Uz "Garšu banku" viņa skatījās kā uz dārgu hobiju.

Reformas ēnas puse

Kad tiekamies, ir noliktavas izpārdošanas otrā diena, piektdienas pēcpusdiena. "Garšu bankā" ir trīs cilvēki. Uz krēsliem un palodzēm stāv pārdošanai izliktie trauki un fritētāji. Uz grīdas – vāzes, pannas un lielā sadzīves tehnika. Sieviete no Skrīveriem nopērk kafejnīcas galdiņus un samaksā skaidrā. Kāda jaunjelgaviete pēta piedāvājumu, taču neko nenopērk. "Vai cilvēkiem ir interese," vaicāju Madarai. Viņa atbild apstiprinoši. Vietēji pārsvarā pirkuši "niekus" – šķīvjus un glāzes, un viens pēc otra prasījuši, kāpēc "Garšu banku" ver ciet un ka par notikušo viņiem "ļoti žēl".

"Nu, jā. Man jau arī ir žēl," neslēpj Madara. "Esmu paraudājusi, un visu ko tādu. Man ļoti patika un bija jau forši. Ja vēl paskatās pa logu, ārā paliek siltāks un varētu atvērt terasi…" Jau janvāra sākumā "Garšu banku" viņa izlika pārdošanā, taču pircēju nebija. Arī šobrīd viņa ir gatava notirgot zīmolu un tā sociālos tīklus. Madara ļoti cer, ka kafejnīca turpinās darbību ar citiem saimniekiem. Biznesu citā vietā viņa uzsākt negrib un neplāno. "Mans "Garšu bankas" stāsts ir izstāstīts un pabeigts. Gribu pielikt tam punktu," viņa saka.

Ja vien kaut ko šai kafejnīcas stāstā būtu iespējams mainīt, tad tā būtu novadu reforma, kas Jaunjelgavas novadu iepludināja Aizkraukles novadā. Pēc Madaras domām, kafejnīcai tas bija kritiski. Galvenokārt tāpēc, ka no ielas pretējā pusē izvietotās domes ēkas vairākumu darbinieku, kuri regulāri pusdienoja "Garšu bankā", pārcēla uz Aizkraukli. Taču saruka arī atbalsts no vietvaras un esot jūtama atsvešinātība no lēmumu pieņēmējiem. Kaut vai kafejnīcas terases saskaņošana tagad kļuvusi piņķerīgāka. "Ja vēl likvidēs pastu un skolu, tad arī pagastu var aizvērt ciet," mūsu sarunu noslēdzot, ironizē Madara.

"Esam sabēdājušies"

"Garšu bankas" slēgšana ir negaidīti jaunumi arī Jaunjelgavas apvienības pārvaldes vadītājai Guntai Zvaigznei Avakovai. "Mēs esam sabēdājušies," viņa neslēpj īsajā telefonsarunā, piebilstot – uzņēmums tika novērtēts un vietvara par tā klātbūtni mazpilsētā priecājās. Ikdienā gan Zvaigznei-Avakovai saskarsmes ar kafejnīcas darbiniekiem un īpašnieci nebija. "Es neēdu kafejnīcās," viņa paskaidro. "Tas ir saistīts ar manu dzīvesveidu. Es ēdu savu ēdienu."

Vaicāta par pašvaldības atbalstu "Garšu bankai", viņa  norāda, ka problēmsituācijās kā ēkas apsaimniekotājs tā reaģējusi nekavējoties. Piemēram, salaboja sašķiebušos pagraba vāku, novērsa bojājumu kanalizācijā. Bez vilcināšanās sniegtas izbraukuma tirdzniecībai nepieciešamās atļaujas. Turklāt "Garšu banku"  vietvara atbalstījusi, no kafejnīcas regulāri iegādājoties banketu cienastus uz vietas pilsētā rīkotajiem pasākumiem.

Arī Aizkraukles novada domē pauž – atbalsts no pašvaldības vietējam biznesam tiek sniegts, taču uzņēmēji paši kūtri ziņo par savām problēmām. Piemēram, Madara Vēvere Aizkraukles novada uzņēmējdarbības atbalsta centrā ar vēsti par biznesa grūtībām neesot vērsusies, pastāstīja uzņēmējdarbības speciāliste Elita Kaņepāja. Savukārt viņa bija izmantojusi iespēju – informāciju par uzņēmumu ievietot vietvaras mobilajā aplikācijā "Aizkraukles novads".

Vairāk palīdzības var saņemt jaunie uzņēmumi. Nu jau trešo gadu Aizkraukles novada dome rīkos biznesa ideju konkursu ar 20 000 eiro lielu balvu fondu. Lielākais grants, ko piešķir vienai idejai, ir pieci tūkstoši eiro. Uzņēmumam jābūt jaunākam par diviem gadiem un grantu dod konkrētam mērķim. Piemēram, kosmetoloģijas procedūru veikšanas iekārtas iegādei.

Pieredzējušie biznesmeņi biežāk vēršas pašvaldībā, ja nepieciešamas plašākas telpas. "Citu instrumentu mums jau īsti arī nav. Varam pastāstīt, kur iegūt papildu finansējumu, piemēram, Lauku atbalsta dienestā vai partnerības projektos," teic uzņēmējdarbības speciāliste.

Regulāri rīkotajās uzņēmēju un domes pārstāvju tikšanās reizēs par problēmām tikpat kā nerunā. "Gribētos, lai paši kādu aktuālu problēmu paceļ. Lai ir lielāka iesaiste," par uzņēmējiem Aizkraukles novadā teic Kaņepāja.