Dzīvnieks nav lieta, un cilvēkam nav absolūtas varas pār to. Juristes komentārs

Vairākas ar mājas (istabas) dzīvnieku turēšanu nozīmīgas jomas nav noregulētas 25 gadu laikā. Par nepieciešamību grozīt Civillikumu diskutēts jau iepriekš, taču pietrūcis sabiedrības atbalsta un politikas veidotāju vēlmes iedziļināties, lai gan citu Eiropas valstu civiltiesību aktos dzīvnieks tiek izdalīts no lietu statusa. Latvijā dzīvnieka aizsardzības problēmas lielā mērā balstītas uz personu izpratni, ka dzīvnieks ir lieta un ka dzīvnieka īpašniekam ir absolūta vara pār dzīvnieku.

Izmaiņas Civillikumā radītu pozitīvu ķēdes reakciju

Latvijas Republikas Satversmes preambulā minēts, ka "ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu". Ar "dabu" tiek saprasti arī dzīvnieki. Grozījumi Civillikumā, proti, 841. pants papildināms ar otro daļu šādā redakcijā: "Dzīvnieks nav lieta. Dzīvnieks ir aizsargājams ar speciāliem likumiem. Ievērojot likumus, kas tos aizsargā, uz dzīvniekiem attiecas īpašuma tiesības." Ieviest šādu redakciju būtu loģisks nākamais solis.

Izmaiņas radītu pozitīvu ķēdes reakciju, veicinot arī uzlabojumus Civillikuma Mantojuma tiesību daļā. Tas ir būtiski, jo praksē nereti dzīvnieks tiek atstāts ārpus mantojuma kopības, kā rezultātā pēc dzīvnieka īpašnieka nāves dzīvnieks nonāk dzīvnieku patversmē vai tiek patvaļīgi izlaists no mantojuma atstājēja mājokļa un kļūst par klaiņojošu dzīvnieku. Šobrīd Civillikuma Mantojuma tiesību daļa nesatur atsevišķu norādi uz dzīvnieku kā mantojuma kopības sastāvdaļu, kā arī pienākumu rūpēties par mantojuma atstājēja dzīvnieku kā pienākumu. Šādas normas papildus nodrošinātu mājas (istabas)  dzīvnieka aizsardzību pēc īpašnieka nāves.

Ne tikai definēt, ka dzīvnieks nav lieta, bet noteikt īpašu attieksmi

Būtiski ne tikai definēt, ka dzīvnieks nav lieta, bet arī noteikt īpašu attieksmi, piemēram, kā tas ir izdarīts Čehijas Civilkodeksā, kurā noteikts, ka "dzīvam dzīvniekam ir īpaša nozīme un vērtība jau kā dzīvai radībai, kas apveltīta ar maņām. Dzīvs dzīvnieks nav lieta, un noteikumi par lietām mutatis mutandis attiecas uz dzīvu dzīvnieku tikai tiktāl, ciktāl tas nav pretrunā ar tā būtību".

Lai gan Latvijā ir spēkā Dzīvnieku aizsardzības likums, kura preambulā ir teikts, ka "cilvēces ētiskais pienākums ir nodrošināt visu sugu dzīvnieku labturību un aizsardzību, jo katrs īpatnis pats par sevi ir vērtība", tomēr mantojumu, ģimenes tiesības, zaudējumu atlīdzību, īpašuma strīdus, glābšanas situācijas, kā arī citas situācijas regulē Civillikums. Nevis jau pieminētais Dzīvnieku aizsardzības likums.

Tā kā Civillikuma izpratnē dzīvnieks ir lieta, bet speciālā likuma (Dzīvnieku aizsardzības likuma) 5. pants nosaka, ka "dzīvnieka īpašniekam ir Civillikumā noteiktā vara pār dzīvnieku", veidojas apburtais loks, piemēram, ar īpašnieka tiesībām nogalināt dzīvnieku.

Pozitīva ietekme arī uz pašvaldību iepirkumiem

Kā jau tika minēts, ja dzīvnieki tiktu izdalīti no mantas statusa, tiktu aizsākta pozitīva ķēdes reakcija arī attiecībā uz citiem normatīvajiem aktiem, tajā skaitā uz pašvaldību iepirkumiem par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvniekiem, sekmējot to kvalitāti, kā arī mainīsies sabiedrības attieksme un izpratne par dzīvnieku lomu, nozīmi un labturību.

Noslēgumā jāuzsver, ka Civillikuma grozījumi, kas atzītu dzīvnieku kā dzīvu, jūtīgu būtni ar īpašu tiesisko statusu, nebūtu tikai simbolisks žests, tie spētu mainīt gadiem ilgi pastāvošo apburto loku, kur dzīvnieks vienlaikus tiek pasludināts par vērtību, bet praksē – traktēts kā manta.

Šādas izmaiņas radītu pozitīvu ķēdes reakciju visā tiesību sistēmā: no mantojuma un ģimenes tiesībām līdz īpašuma strīdiem, pašvaldību iepirkumiem un sabiedrības izpratnei. Šis solis ne tikai tuvinātu Latviju progresīvākajām Eiropas valstīm, bet arī stiprinātu mūsu kā sabiedrības spēju rīkoties ētiski, atbildīgi un laikmetīgi attiecībā uz dzīvniekiem, kuru labturība un aizsardzība ir neatņemama mūsdienu tiesiskas valsts sastāvdaļa.