Kā es devos meklēt "komētu" un pārvērtos par sniegavīru Daugavgrīvā

Gadam iesākoties es pieņēmu lēmumu – atrast un iziet kādu nesteidzīgu maršrutu Rīgā, lai iesāktu jauno cēlienu citādāk nekā parasti.

Maršrutu atradu dažas dienas iepriekš. Zināju, ka negribu iet pārāk tālu, jo ziemā pārgājienos iepriekš nebiju devusies – jāsāk ar ko vienkāršu. Mana izvēle krita uz taku ar intriģējošu nosaukumu "Komētas meklējumi" Daugavgrīvā. Tikai 10 kilometri, tepat Rīgā.

Gājienā gan nebija jāatrod kāda kritusi komēta, bet gan Komētforts, kas ir vēsturisks nocietinājums. Nosaukums iegūts, jo 18. gadsimtā būvētais dambis no putna lidojuma atgādinājis komētu ar asti. Forts kalpojis gan kā stratēģisks cietoksnis, gan cietums tādām personām kā hercogs Jēkabs, Ivans VI un Luijs XVIII. Gadsimtiem bijusi slēgta militārā zona, šodien tā ir brīvi pieejama pastaigām, kur kāpās joprojām var ieraudzīt senas vēstures liecības.

Gatavojoties iepriekšējā vakarā, man galvā bija trīs jautājumi, uz kuriem tajā brīdī atbildes nevarēju atrast: vai es nenosalšu, vai redzēšu takas kupenās un vai nebūs pārāk slideni ceļi. Paredzēt neko nevarēju. Saģērbos tā, itkā dotos slēpot – termoveļa, siltas zeķes, jaka, cimdi, šalle, mētelis un ziemas zābaki.

Pārgājiena rītā termosā uztaisīju siltu tēju, paķēru papildus zeķu pāri un devos ceļā. Kaut sākotnēji biju plānojusi līdz Daugavgrīvai tikt ar sabiedrisko transportu, pēdējā brīdī izvēlējos doties ar mašīnu, jo tieši pie maršruta sākuma ir pieejama stāvvieta, kas janvāra aukstumā šķita īpaši vilinoša.

Pirms pusdienlaika es jau biju starta punktā. Laiks bija fantastisks – saulīte patiesi lutināja. Sākumā man pretī nāca vairāki smaidīgi pensionāru pāri, kas jau atgriezās no rīta pastaigas pie jūras. Viņu sejās valdīja tāds miers un prieks, ka pie sevis nodomāju – varbūt tieši šādas pastaigas ir tā maģiskā laimes atslēga?

Netālu no starta uzkāpu nelielā skatu tornī. Vasarā te var vērot putnus, bet šobrīd manā priekšā pavērās pasakaini balta ainava. Radās tā īstā Ziemassvētku sajūta, kura decembrī kaut kur bija aizkavējusies.

Drīz vien maršruts ieveda meža takā, kas uzreiz atbildēja uz vienu no jautājumiem – takas ir redzamas un jau iemītas. Sniegā bija redzami suņu un putnu pēdu nospiedumi, kas gandrīz aizvilināja mani neceļos, tomēr karte veda uz pļavā izveidotu koka laipu.

Šo posmu ejot nesatiku nevienu citu cilvēku. Iespējams tādēļ, ka ceļš slīdēja pamatīgi – nakts sals bija pārvērtis iepriekšējo dienu sniegu pilnīgā ledū. Vēl viens jautājums ir atbildēts – nākas arī nedaudz paslidot. Tā, kādas 20 minūtes slidinoties pa pļavas laipu, nonācu līdz jūrai.

Gājiens gar jūru bija visgarākais un, jāsaka, baudāmākais posms. Zem zābakiem krakšķēja sasalis jūras ūdens un smiltis – tā bija vienīgā skaņa tajā ziemas klusumā. Tālumā jau varēja saskatīt pusceļa mērķi – bāku un molu.

Kādu laiku saule turpināja sildīt seju, taču mirkli vēlāk laikapstākļi paspēja mainīties. Šķita, ka esmu nonākusi vienā pasaulē ar Ezīti miglā. No mola un bākas, kuru tikko skaidri saskatīju, nebija ne miņas. Vairs nevarēju saskatīt nevienu cilvēku apkārt, debesis apmācās un sejā sāka sisties sniegpārslas.

Kādu kilometru tālāk karte ieveda mani meža takā. Te sapratu, ka viss ceļš tomēr nav saredzams. No iemītas takas nebija ne miņas. Tā nu izdomāju brist cauri kupenām, kurās gandrīz pilnībā iegrima mani zābaki. Par to tanī brīdi gan nesatraucos, jo zināju, ka līdzi man ir tas viens liekais zeķu pāris.

Tikai vēlāk sapratu, ka esmu nedaudz novirzījusies no maršruta – šis posms bija jāveic tikai pēc mola sasniegšanas. Kā to nepamanīju – nezinu, jo karte vienkāršāk nolasāma nevarēja būt. Laikam tā bija jānotiek, jo tā maldīšanās mani noveda pie kādas pamestas industriālas ēkas, kur nodomāju, ka tā ir īstā vieta mazai tējas pauzītei.

Iebridu mazliet zem šīs celtnes jumta, lai apskatītu un aizvējā sasildītos ar tēju, kaut gan pārāk auksti nebija palicis. Tā arī neuzzināju, kas šī bijusi par ēku. Iespējams kāda izbijusi kuģu remonta rūpnīca (vismaz šādu ideju izteica Google).

Kad sals sāka durt pirkstos, sapratu, ka jākustas. Izbridu no meža līdz Daugavas malai. Mols tepat vien bija, bet piekļuve tam bija interesanta – šaurs, slidens celiņš gar sētu, kur pieturējos pie nožogojuma, lai nenāktos izbaudīt ziemas peldi ledainajā jūrā.

Sperot soli uz Daugavgrīvas mola, radās sajūta, ka esmu iekāpusi kādā portālā. Saule pilnībā pazuda, sākās kārtīgs putenis, un es nevarēju izdomāt vai ir vērts tikt līdz ceļa galam. Turp aiziet varbūt vēl nebija tik traki. Atpakaļ nācās kādu gabalu iet atmuguriski –  pagriežoties nevarēja atvērt acis, jo sniegs pamatīgi sitās sejā, deguns sala nost, un, lai arī cik jancīgi tas izskatījās, bija siltāk ejot atmuguriski.

Krastā nonācu kā dzīvs sniegavīrs. Sniegs bija mani aptvēris no visām pusēm.  Ja kāds pie deguna man piespraustu burkānu, es ļoti skaisti iederētos ziemas ainavā. Un protams, sperot kāju nost no mola atkal parādījās saule. Nezinu kas tā bija par dabas ilūziju, bet vismaz kāds papildus piedzīvojums tika sasniegts pirmajā gada pārgājienā.

Tālāk jau gāju atpakaļ pa tām takām, no kurām novirzījos turpceļā. Biju pavisam aizmirsusi par tādu Komētfortu, kas bija apsolīts šo maršrutu uzsākot. Atpakaļceļš bija mierīgs. Viss sniegs no drēbēm lēnām kusa nost, saulīte turpināja sildīt un ļoti ātri tiku atpakaļ līdz mašīnai. Biju priecīga secināt atbildi uz vēl neatbildēto jautājumu – es nenosalu!

Pēc trīs stundu gājiena braucu mājās ar domu, ka šis ir jāatkārto. Ir vērts līst ārā no dīvāna, kaut uz dažām stundām, izvēdināt galvu un vienkārši pamēģināt kaut ko jaunu.