Mīts vai realitāte? Jauns pētījums atklāj, kur cilvēki patiesībā dzīvo ilgāk
Reģioni, kas pazīstami kā "zilās zonas", ir īstas teritorijas, kur cilvēki dzīvo ilgāk un daudz biežāk sasniedz 100 gadus, liecina jauns pētījums. Kāpēc dažās vietās cilvēki mēdz dzīvot ilgāk? Tas ir jautājums, ko pētnieki pēta jau gadu desmitiem.
Tā sauktās "zilās zonas" ir reģioni, kuros cilvēkiem ir neparasti ilgs mūžs un kuros ir nesamērīgi liela deviņdesmitgadnieku un simtgadnieku koncentrācija, raksta "Euro News".
Šis termins tika radīts gandrīz pirms 20 gadiem, taču pēdējos gados šo apgalvojumu pamatotība ir apšaubīta, kritiķiem apšaubot, cik precīzi patiesībā ir pašu ziņotais vecums. Viņi apgalvo, ka "zilās zonas" iedzīvotāju ārkārtīgi lielais vecums ir sliktas uzskaites vai pārrakstīšanās kļūdu rezultāts.
Tagad jauns pētījums ir atkārtoti pārbaudījis datus un apstiprinājis, ka daži no reģioniem, kas pazīstami kā "zilās zonas", ir īsti.
Pētījumā, kas publicēts žurnālā "The Gerontologist", norādīts, ka šīm teritorijām raksturīgs ne tikai neparasti liels gados vecāku cilvēku skaits, bet arī izcila veselība un enerģija, ko daudzi no viņiem saglabā līdz sirmam vecumam.
"Ārkārtēji apgalvojumi par ilgmūžību prasa ārkārtējus pierādījumus," teica pētījuma līdzautors un Amerikas Novecošanās pētījumu federācijas zinātniskais direktors Stīvens N. Austads.
Saskaņā ar pētījuma autoru viedokli, lai vieta tiktu atzīta par zilo zonu, tai jābūt ģeogrāfiski definētai, ar izņēmuma gadījumiem augstu koncentrāciju cilvēku, kuri pēdējo 150 gadu laikā ir nodzīvojuši vismaz līdz 90 gadu vecumam, un ar dokumentiem, kas var apstiprināt dzimšanas un miršanas apliecības.
Ilgstoša laba veselība arī ir svarīgs novērojums, viņi piebilda, jo īpaši laikā, kad daudzās pasaules valstīs novērojama saslimstības pieauguma tendence vecāka gadagājuma cilvēkiem.
Lai gan ģenētika varētu būt nozīmīgs faktors, pētījumi arvien vairāk norāda uz to, ka dzīvesveids, uzturs, fiziskā aktivitāte un sociālās saites ir galvenie faktori, kas veicina ilgu dzīvi ar zemu hronisku slimību saslimstības rādītāju.
"Mēs uzskatām, ka zilo zonu apstiprināšana ir svarīga, jo no dzīvesveida, kas veicina garu un veselīgu dzīvi, var gūt vērtīgas atziņas un iedvesmu," raksta pētnieki.
"Zilo zonu izzušanas dokumentēšana var sniegt tikpat daudz informācijas par dzīvesveida faktoriem, kas saistīti ar sliktāku veselību vecumā."
Šī jaunā analīze apstiprina divas ģeogrāfiskas teritorijas, kurās vecuma pārbaude apstiprina to nosaukumu par zilajām zonām. Tajā arī atkārtoti apskatītas divas citas vietas, kas kādreiz atbilda kritērijiem, bet vairs nevar tikt klasificētas kā tādas.
Kuras "zilās zonas" ir apstiprinātas zinātniski?
Sardīnija, Itālija
Sardīnijas – zilā zona atrodas sešos ciematos salas austrumu centrālajā daļā, reģionā, ko sauc par Ogliastra.
Šeit simtgadnieku procentuālā daļa starp cilvēkiem, kas dzimuši laikā no 1880. līdz 1900. gadam, bija aptuveni piecas reizes lielāka nekā pārējā Eiropā un trīs reizes lielāka nekā Sardīnijā kopumā. Šī proporcija kopš sākotnējās analīzes ir tikai palielinājusies.
Lai gan pasaulē vairāk sieviešu nekā vīriešu sasniedz 100 gadu vecumu, šajā Sardīnijas salas daļā šī proporcija ir aptuveni vienāda.
Salas zilajā zonā pētnieki apstiprināja katras personas, kas vecāka par 90 gadiem, vecumu, salīdzinot civilos un baznīcas arhīvus, kā arī rekonstruējot ģimenes ģenealoģijas, lai izslēgtu kļūdas vai identitātes maiņu.
Ikarija, Grieķija
Ikarija ir neliela Grieķijas sala Egejas jūrā, kurā dzīvo aptuveni 8000 cilvēku.
Kad tā 2009. gadā pirmo reizi tika noteikta par zilo zonu, iedzīvotāju īpatsvars vecumā no 90 gadiem bija aptuveni trīs reizes lielāks par valsts vidējo rādītāju, un aptaujas apstiprināja neparasti lielu deviņdesmitgadnieku un simtgadnieku skaitu salā.
Zilās zonas, kas vairs nav
Okinava, Japāna
1976. gadā pirmo reizi tika ziņots, ka Japānas salā simtgadnieku īpatsvars ir septiņas reizes lielāks nekā pārējā valstī.
Taču pētnieki atklāja, ka Okinavas iedzīvotāji, kuri 1999. gadā tika atzīti par pasaulē visilgāk dzīvojošajiem cilvēkiem, vairs neatbilst zilo zonu prasībām.
Kritērijiem atbilda tikai pirms 1940. gada dzimušie cilvēki; 2006. gadā simtgadnieku īpatsvars bija samazinājies līdz aptuveni divreiz lielākam nekā pārējā Japānā.
Kopš tā pirmoreiz tika izraudzīta par zilo zonu, kari un strauji pieaugošā rietumu ietekme, kas lielā mērā saistīta ar ilgstošo ASV militāro klātbūtni salā, šķiet, ir pasliktinājuši salinieku veselību, liecina pētījums.
;
Nikoja, Kostarika
Nikoja ir vēl viena zila zona, kas, šķiet, sarūk. To veidoja vīrieši, kas dzimuši pirms 1930. gada, no kuriem daudzi nodzīvoja līdz 100 gadu vecumam. Taču pētījums liecina, ka pēc tam dzimušie vīrieši, iespējams, kļūs par simtgadniekiem retāk, un iemesli tam vēl nav skaidri.
Nikojas zilā zona aptver piecus kaimiņu kantonus – Santa Krusu, Kariljo, Nikoju, Nandajuri un Hojanču – Kostarikas Nikojas pussalas ziemeļu daļā.
Jaunas analīzes liecina, ka līdz 2010. gadam sākotnējā Nikojas zilā zona bija samazinājusies aptuveni līdz ceturtdaļai no sākotnējā izmēra, bet trīs provincēs Kostarikas ziemeļos, netālu no Nikaragvas robežas, bija izveidojusies jauna teritorija, kurā cilvēki dzīvo īpaši ilgi.
Kopīgas iezīmes un jaunas zilas zonas
Pētījums parādīja, ka četrām klasiskajām zilajām zonām ir kopīga iezīme – izolētība. Sardīnija, Ikārija un Okinava aizņem visas salas vai lielas to daļas, bet Nikoja atrodas pussalā, kas līdz pat nesenai pagātnei bija grūti pieejama.
Pēc pētnieku domām, šī relatīvā izolētība katrā gadījumā ir ļāvusi reģionam attīstīt savu valodu vai dialektu, kā arī iespējamu kultūras un ģenētisko unikalitāti.
Pētnieki ne tikai atklāja, ka daži no šiem reģioniem sarūk, bet arī norādīja uz jaunām zilajām zonām, kas parādās.
Kandidātreģioni Nīderlandē, Ķīnā un Karību salā Martinikā pašlaik tiek pārbaudīti, pirms tos varēs plaši atzīt par jaunām, modernām zilajām zonām.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
