Mēness pilsēta pēc 30 gadiem? Zinātnieki nosauc resursu, kas tur būs vērtīgāks par zeltu

Lai gan uz Mēness virsmas izkaisītās sīkās stikla lodītes varētu saturēt ūdeni, zinātnieki lēš, ka ar to nepietiktu, lai ilgstoši nodrošinātu lielas pilsētas pastāvēšanu. Par to liecina pētījums, kas pirmdien publicēts žurnālā "Frontiers in Space Technologies".

Masks februārī paziņoja, ka viņa kosmosa kompānija "SpaceX" ir mainījusi prioritātes – tā vietā, lai attīstītu apmetni uz Marsa, uzņēmums koncentrēsies uz "pašattīstošas pilsētas būvēšanu uz Mēness", jo to varētu paveikt ātrāk – iespējams, "mazāk nekā 10 gadu laikā".

Tas radījis jautājumu – cik lielu pilsētu ar Mēness ūdens krājumiem vispār būtu iespējams uzturēt?

"Atbilde bija ļoti pārsteidzoša," CNN sacīja pētījuma vadošais autors Martins Elviss, Hārvarda-Smitsona Astrofizikas centra vecākais astrofiziķis.

Par "dāsnu" aprēķinu pieņemot vienu miljardu tonnu ūdens, Elviss un viņa kolēģis, astrofiziķis Džonatans Makdauels, aprēķināja, cik ilgi dažāda lieluma iedzīvotāju kopienas varētu iztikt ar šo ūdens daudzumu. Aprēķinos tika ņemts vērā ūdens patēriņš dzeršanai, higiēnai, pārtikas audzēšanai, raķešu degvielas ražošanai un pat elpošanai.

Miljonu iedzīvotāju pilsētai ūdens pietiktu tikai dažiem gadiem

Pētnieki secinājuši, ka viena miljona cilvēku liela populācija – aptuveni divas Rīgas – ūdens krājumus izsmeltu mazāk nekā divarpus gados.

Taču, ja ūdeni ļoti efektīvi pārstrādātu, piemēram, sasniedzot Starptautiskajā kosmosa stacijā panākto 98% ūdens atgūšanas līmeni, viena miljona cilvēku pilsētai pietiktu aptuveni 100 gadiem.

Tomēr tas prasītu ārkārtīgi taupīgu dzīvesveidu.

"Tas ir atkarīgs no tā, vai cilvēki ļoti rūpīgi izturas pret ūdens izmantošanu," skaidroja Elviss. Tas nozīmētu, piemēram, vienmēr izmantot visai apšaubāmas tualetes un gandrīz nemazgāt drēbes. "Es domāju, ka šādu dzīvesveidu ilgtermiņā uzturēt būtu maz ticams."

Pētnieki norādīja, ka aptuveni gadsimtu ilgs ūdens krājumu izmantošanas laiks lielām investīcijām tomēr ir pārāk īss, lai to varētu uzskatīt par patiesi ilgtspējīgu un ilgtermiņa apmetni ārpus Zemes.

Savukārt neliela pilsēta ar aptuveni 100 000 iedzīvotāju – nedaudz lielāka par Daugavpili – ar šo ūdens daudzumu varētu izdzīvot aptuveni 1000 gadu. Pētnieki uzskata, ka tas jau būtu pietiekami ilgs laiks, lai šādu apmetni varētu dēvēt par ilgtspējīgu.

"Ja jums ir maza pilsētiņa ar tikai 10 000 cilvēku, tad jums ir 10 000 gadu ūdens krājumu. Un tas jau sāk šķist – labi, 10 000 gadu laikā mēs varam atrast citu risinājumu," sacīja Makdauels.

Viņš norādīja, ka Saules sistēmā ir ļoti daudz ūdens, tostarp asteroīdu joslā un uz Saturna pavadoņiem.

Tādēļ nākotnē uz Mēness dzīvojošie cilvēki varētu importēt ūdeni tādā daudzumā, kāds nepieciešams lielas populācijas uzturēšanai. Taču ar pašreizējām tehnoloģijām šādu risinājumu praktiski īstenot būtu ļoti grūti.

Īstermiņā Makdauels uzskata, ka tā vietā, lai pēc Maska ieceres uz Mēness 10 gadu laikā izveidotu pilsētu, reālistiskāk būtu runāt par pilsētiņu aptuveni 30 gadu laikā.

"Mēness ciemats"

"Šis ir nozīmīgs pētījums. Manuprāt, autori ir paveikuši vērtīgu darbu, ieviešot zināmu reālismu diskusijā par ilgtermiņa plāniem izveidot lielas cilvēku apmetnes uz Mēness," CNN sacīja astronoms Ians Krofords, Londonas Birkbekas universitātes planetārās zinātnes un astrobioloģijas profesors, kurš pētījumā nepiedalījās.

Viņš norādīja, ka, ja cilvēki patiešām vēlas izveidot pastāvīgas apmetnes uz Mēness, ūdens vai vismaz ūdeņradis, no kura, izmantojot Mēness iežos esošo skābekli, varētu ražot ūdeni, būs jānogādā no citurienes.

Pētnieki norāda, ka "Mēness ciemats" ar 1000 iedzīvotājiem – aptuveni tikpat cilvēku, cik ziemā uzturas Antarktīdā – varētu ūdeni izmantot salīdzinoši brīvi.

Krofords uzskata, ka Mēness polos, visticamāk, ir pietiekami daudz ūdens, lai nodrošinātu šāda izmēra pētniecības bāzes. Viņaprāt, tieši šāds scenārijs varētu būt ticamākais tuvākajās desmitgadēs.

Vienlaikus viņš uzsvēra, ka ūdens ledum Mēness polos ir arī ļoti liela zinātniska nozīme, tādēļ pirms tā masveida ieguves būtu nepieciešams to rūpīgi izpētīt.

Mēness ledus ir uzkrājies miljardiem gadu kopš tā izveidošanās un tādējādi saglabā informāciju par vidi, kurā visu šo laiku pastāvējusi Zeme un kas galu galā ļāvusi uz mūsu planētas attīstīties dzīvībai.

"Mums vismaz vajadzētu noskaidrot, kādus noslēpumus šis ledus glabā par mūsu pašu un mūsu planētas attīstību, kā arī citu planētu vēsturi, pirms apsveram tā izmantošanu rūpnieciskām vajadzībām,"  sacīja Saimons Bārbers, Lielbritānijas Atvērtās universitātes vecākais pētnieks, kurš pētījumā nepiedalījās.

Nepieciešams novērst "zelta drudzi"

Visvairāk ūdens būtu nepieciešams lauksaimniecībai. Pētījumā izmantots Pasaules Bankas aprēķins, ka viena cilvēka paēdināšanai vienā dienā nepieciešami divi līdz pieci tūkstoši litru ūdens.

Ūdens patēriņu varētu samazināt, piemēram, izvēloties vegānu uzturu. Pētījumā norādīts, ka liellopu gaļas ražošanai nepieciešams aptuveni sešas reizes vairāk ūdens nekā sojas audzēšanai, savukārt vistas gaļai nepieciešams divreiz vairāk ūdens.

Tomēr pat ļoti efektīvi izmantojot ūdeni, joprojām pastāv milzīga neskaidrība par to, cik daudz ūdens uz Mēness patiesībā ir.

"Bet tikpat svarīgs jautājums ir – cik viegli to būs iegūt?" sacīja Makdauels.

Viņš ūdeni nodēvēja par "Saules sistēmas zeltu".

Daži pētījumi liecina, ka ļoti aukstajos, no Saules gaismas pasargātajos krāteros ūdens daudzums varētu būt salīdzinoši liels, kas tā ieguvi padarītu vieglāku. Taču daudzviet Mēness dienvidpola reģionā ūdens varētu būt tikai nelielā daudzumā, sajaukts ar iežiem. Lai gan kopējais daudzums varētu būt ievērojams, šāda ūdens iegūšana būtu ārkārtīgi sarežģīta.

Bārbers norādīja, ka šajos reģionos valdošais ārkārtīgais aukstums un ilgstošā tumsa padara tos ļoti neviesmīlīgus gan robotiem, gan cilvēkiem.

Turklāt Mēness ūdens nav vienkārši tīra ledus kubi, ko varētu izkausēt un izdzert. Visticamāk, tas ir sajaukts ar dažādām toksiskām vielām, kuras pirms izmantošanas būtu jāatdala.

Pētnieki lēš, ka astoņos lielākajos Mēness krāteros kopumā varētu būt aptuveni 34 miljoni tonnu ūdens.

Tā kā lielu krāteru uz Mēness ir salīdzinoši maz, interesenti varētu mēģināt iegūt kontroli pār lielākajiem un vērtīgākajiem no tiem, lai izmantotu tajos esošo ūdeni.

Elviss aicināja kosmosa izpētē iesaistītos sadarboties, nevis sacensties savā starpā.

Krofords uzsvēra, ka ierobežoto Mēness ūdens resursu izmantošana būs rūpīgi jāregulē. Tas savukārt nozīmē nepieciešamību pēc starptautiski saskaņota regulējuma, lai nepieļautu "zelta drudža" principu, kura rezultātā vērtīgs Mēness resurss varētu tikt izsmelts vēl pirms cilvēce to pienācīgi izpētījusi.