Neriskē ar savu dzīvību! Aplamākās metodes indīgu sēņu atpazīšanai

Bez Tabu veic eksperimentu un pārbauda metodes patiesumu, kā arī apzina citas sēņu atpazīšanas metodes. Stāsta laikā atklājas, ka joprojām daudz cilvēku izvēli izdara, balstoties uz apšaubāmām sēņu atpazīšanas metodēm.

Skatītājas satraukumam ir pamats, jo tāpat kā pērn arī šogad ir cilvēki, kuri, ēdot nepazīstamas sēnes, bijuši spiesti meklēt mediķu palīdzību.

Inga Vītola

Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta pārstāve

Lai gan izsaukumu nav ļoti daudz, bijuši 27 izsaukumi šajā sezonā, bet lielākā daļa ir septembrī.

Četros vai pat vairāk gadījumos cilvēki teikuši, ka viņiem licies, ka tās ir ēdamas sēnes. Tātad cilvēki nav pārliecināti un riskē ar savu veselību un dzīvību.

Pērn visas sezonas laikā bija 24 izsaukumi. Bet šogad zīmīgi, ka tieši pēc nepazīstamu sēņu ēšanas nācies saukt palīgā mediķus.Tāpēc katra metode, kas var izglābt dzīvību, ir jāpārbauda. Šoreiz pārbaudē piedalās kolēģa Alberta Dintera lasītās sēnes, zināmās – ēdamās un zināmās – neēdamās, indīgās.

Tāpat nepieciešami divi katli un divi sīpoli. Katrā katlā ieliekam pa nomizotam sīpolam un sēnēm. Pielejam ūdeni un liekam vārīties. Bet, kamēr sēnes vārās, dodos uz tirgu, lai noskaidrotu, kādas metodes ēdamu neēdamu sēņu noteikšanai zina sēņu tirgotāji.

Pirmais sēņu tirgotājs mudina pirkt grāmatu un rūpīgi iepazīties ar ēdamām un neēdamām sēnēm

Kāda cita sēņu pārdevēja uzticas savam degunam: "Es zinu tikai vienu līdzekli, kad nogriež kātu, pasmaržo un tās smird pēc hlora."

Tikmēr sēņu zinātāja Elga uzsver, ka: "Bekas, ja ir ar rozā apakšiņu, tad jāpieliek pie mēles, un, ja tā ir rūgta, tad to sēni laikam nevajadzētu ņemt."

Vēl kāds tirgotājs dzirdējis, šādu pazīmi: "Indīgām sēnēm ir tādi kā svārciņi."

Par mūsu skatītājas ieteikto metodi gan neviens sēņu zinātājs nav dzirdējis un neiesaka riskēt ar savu veselību un dzīvību eksperimentējot. Tā vietā viņi visi kā viens norāda: "Nevajag lasīt un ēst nepazīstamas sēnes."

Elga, sēņu pārdevēja: "Nevajag  eksperimentēt uz sava vēdera un veselības rēķina, nē. Es vienreiz mūžā saindējos ar neizvārītām sēnēm, tās ir briesmas."

Dabas muzeja mikoloģe Inita Daniēle tieši tāpat kā sēņu tirgotāji teic, ka nevajag lasīt nepazīstamas sēnes. Uzsverot, ka vienotas metodes, kā atpazīt ēdamu un neēdamu sēni nemaz nav: "Nav tādu pazīmju pēc kurām var pateikt – sēne ir indīga vai ēdama. Katrai ir pazīmju komplekss un katra sēne ir jāpazīst individuāli ar visām pazīmēm"

Tikko dzirdētās metodes par smaržošanu un mēles piešaušanu pie sēnes kātiņa mikoloģe sauc par blēņām un turpina uzskaitīt tautā klīstošās  blēņu metodes:

"Viena no visbiežāk dzirdētajām ir, ka, ja ēd tārpi, tad tā ir ēdama sēne. PILNĪGAS MUĻĶĪBAS. Pirmkārt, sēnes ēd kāpuri un kāpuri bojā arī ļoti indīgas sēnes."

"Nākamā aplamība, ja sēnei ir gredzentiņš uz kātiņa, tad tā ir indīga. Atkal MUĻĶĪBAS…, gredzentiņš var būt arī ēdamām sēnēm. "

Tā kā tik daudz mītus mikoloģe sagrāvusi, pirms viņa "noliek" skatītājas ieteikto metodi, steidzu lūkot mūsu eksperimenta rezultātus.

Abos katlos pēc sīpoli pēc vārīšanas krāsu nav mainījuši. Arī tajā katlā, kur vārās mušmires, pūpēdis un vēl kāda pilnīgi nezināma suņu sēne, sīpols nav mainījis krāsu. Tātad balstoties uz skatītājas ieteikto metodi droši varētu "sukāt" iekšā indīgās sēnes.

Arī Inita Daniēle, Latvijas Dabas muzeja mikoloģe uzsver, ka šī ir viena muļķīga un bīstama metode:

"Nē, nu, jūs iemetīsiet katlā balto mušmiri, sīpols neiekrāsosies, jūs ēdīsiet? Nu, protams, ka nē. Sīpolu varētu nokrāsot mainoskābes, kas ir sēņu sastāvā, bet tas var būt gan ēdamajās, gan indīgajās sēnēs. Katrā ziņā tas noteikti nav rādītājs."

Turklāt daudzas sēnes izmanto dzijas krāsošanā, tādēļ vienīgā un visdrošākā metode – ēst tikai zināmas sēnes.